Kāda ir manas dzīves jēga? Šo jautājumu es uzdodu sev bieži, taču neesmu vēl joprojām formulējusi sev konkrētu atbildi, par kuras pareizumu es nešaubītos. Neskaitāmas reizes esmu vaicājusi cilvēkiem, kas tad ir mūsu dzīves jēga, un viņi man apgalvo, ka tas ir mūsu nospraustais mērķis, uz kuru mēs tiecamies un ko vēlamies sasniegt. Bet kas notiek, kad dzīves ceļš uz mērķi novirzās? Nav svarīgi, vai tas novirzās paša iepriekšējās kļūdīgās izvēles vai citu cilvēku, pazīstamu vai sveču, rīcības dēļ. Vai tad zūd dzīves jēga?
Uz zemes apgūlās nakts – liela un melna. Mani pievilka nakts nepakļāvība un visaptverošais spēks. Tā izstiepa savas garās rokas uz manu pusi un aizskāra manu trīcošo augumu. Nakts bija vienīgā, kas mani sargāja un deva spēku, lai visu pārdzīvotu un izturētu. Nakts mani atbrīvoja līdz tam brīdim, kad pavērās nepacietīgā rīta gaisma un tās rosība, kas līdzi nāca.
Es nealku ieraudzīt gaismu un rītdienu
Pretīgs un nicināms ir izgaismotās dienas laiks, es pastāvīgi izjutu bailes no tā, ka atkal kāds būs aizlicis man kāju priekšā, lai pakluptu, vai arī skaudības dzīts visu manu dzīvi izjauktu.
Visapkārt bija kluss. Es nevarēju iemigt. Miegs kā drūma ēna ar spārniem lidoja prom no manis, atstājot pārāk skaidru apziņu un vāju, ievainotu ķermeņa čaulu. Šī ilūzija, ka biju nonākusi atkal citā pasaulē, nebija slikta un lika justies man labi. Es atrados kaut kur starp domām, sapņiem un īstenību, nesaprotot, vai esmu jau mirusi vai tomēr dzīva. Vienīgi plaši atvērtās acis vēl joprojām saskatīja nakts blāvās zvaigznes un apkārt valdošo tumsu. Brīžiem zvaigznes mani sapina nesaprotamā dusmu mudžeklī, jo tās citiem atklāja manas sāpes un pārdzīvojumus, nedrošības sajūtu un nolemtību, un es jutos kaila.
Nemierīgā sirds mūžīgi lidinājās, ne mirkli neatvelkot elpu, tā bija tik pagurusi, tik izmocīta, tik nevajadzīga. Tā nekur nespēja rast drošības sajūtu un mierinājumu. Nekas nespēja mani paglābt. Es gulēju pašā tumsas vidū kā dzīvs mironis, nespējot aizmigt. Man likās, ka es nomiršu vaļējām acīm.
Atkal draudēja apmaldīšanās. Raita pastaiga pļavā basām kājām, gaisīgs un netverams pieneņu pūku vējš, skaists rudens lapkritis... nav viegli vērot, kā zūd skaistais. Rodas atklāsme par mūžīgo kā ilūziju un izproti jēdzienu „aizejošais”. Tomēr bieži vien es nespēju pateikt, kas manā dzīvē ir paliekošais un kas – zūdošais. Nerodu saskaņu ar sevi un neizprotu savas eksistences vienreizību. Es dzīvoju domu atklātā haosā un man trūkst sajēgas par dzīves vienreizību, kas traucē man kļūt brīvai.
Tajā vakarā tvēru nakts dzestrumu, lai aizmirstu smacīgā dzīvokļa gaisotni.
„Vai jūs bieži pastaigājaties naktī?” Kāds vīrietis no manis stāvēja pastieptas rokas attālumā un caururbjoši vēroja mani un manu dīvaini elektrizēto ķermeņa reakciju.
„ Vai nobaidīju?”
Es jutos tā, it kā būtu dabūjusi pamatīga lieluma nāvējošu elektrošoku, sastingusi un visbeidzot pārakmeņojusies. Kāds milzīgs nepārvarams spēks mani aizmeta ļoti tālu... un es atrados savā pagātnē... briesmīgā pagātnē... naktī... naktī, kad notika tas, kas padarīja manu dzīvi nožēlojamu, nolemtu, kas pazudināja manus sapņus un lauza cerību trauslos starus. Naktī, kas man lika iepazīt paguruma bezdibeni, kas iznīcināja manu dvēseli un pilnību un novirzīja manu dzīves ceļu no ticības un mērķa. Man atņēma spēku un prieku tuvoties savai dzīves jēgai. Es biju pazudusi, nespēju saglabāt sevi un izdzīvot pasaulē.
Es pretojos savai dzīvei, lai gan apzinājos, ka pati esmu tai teikusi „jā”, un tas ir līgums ar dzīvi. Biju iepazinusi paguruma bezdibeni un, šīm visām domām ejot cauri, es sapratu, ka man nav kauns mirt. Tāds cilvēks kā es nevarēja nepārtraukti piesārņot sevi un iznīcināt savu dvēseli.
„Nē, tas nevar būt... atkal!” es kā apmāta kliedzu savu mēmo dziesmu, jo vārdi neskanēja uz āru, bet gluži pretēji – kā korķviļķis spēcīgi ieurbās manī dziļi prātā un miesā.
„Esi mierīga,” noslēpumainais vīrietis saminstinājās, it kā vēloties mani iedrošināt un pienākt tuvāk, bet reizē pats jūtoties baiļu un šaubu nomākts par savas rīcības pareizumu, palika savā vietā.
Ievēroju, ka svešinieks neveikli, bet tomēr labsirdīgi raugās uz mani. Viņa ārienei es nepievērsu uzmanību. Es vēlējos pēc iespējas ātrāk aizbēgt, paslēpties no ikvienas dzīvas radības, kas traucētu un apdraudētu manu eksistenci, paslēpties no šī vīrieša, no nervus kutinošiem jautājumiem. Bet nespēju. Kājas jutās iestigušas dziļi kaut kur bezdibenī līdzās manai dvēselei.
Bija melna, dūmakaina tumsa, taču nakts kļuva savādi caurspīdīga un biedējoši trausla. Es sajutos vēl kailāka savas dzīves priekšā nekā līdz šim. Es biju kaila - pati negribot, kādam atklāju savas sāpes un izmisuma postu. Šīs sajūtas bija iespiedušās manā sejā un nepielūdzami lauzās uz āru brīvībā. Bija nakts, bet mans svešinieks tās redzēja. Paradoksāli bija tas, ka sevi atklāju savam zemiskākajam baiļu sajūtu radītājam, dvēseles un dzīves postītājam, mana bezdibeņa racējam – vīrietim.
Pagātne bija atgriezusies.. visā savā mirdzumā, jo es biju otro reizi savā dzīvē satikusi vīrieti naktī.
„Iznīcini manā sirdī vājību ar visu sakni! Es savas sāpes bezjēdzībā pārvēršu, jo baidos. Sirds noslēpumu noglabāju sevī. Nogremdē manu iztukšoto dzīvi šai naktī zem vakara debesīm un iemet to dziļākajā pilnībā,” es pakļāvīgi lūdzos.
Nakts. Miegā grimst putnu ligzdas. Nami klusi. Es pacēlu nemiera pilnās acis pret viņa vaigu. (BŪS TURPINĀJUMS)
(Paldies, L. )
