KĀ MĪL...

Kā mīlu Tevi
kā jūra mīl krastus,
kā debesis mīl zvaigznes,
kā saule mīl zemi,
kā zeme mīl mani,
kā zeme mīl Tevi -
mīlēsim viens otru.

GRŪTI

Grūti ir atzīties mīlā,
Grūti ir pateikt - nē,
jo daļu savas sirds
Tu ieliec šajā atbildē.

Grūti ir izskaidrot jūtas,
vēl grūtāk ir noslēpt tās.
Grūti ir atzīties mīlā,
vēl grūtāk ir nejust to.

Grūti ir ienīst nāvi,
grūti ir atteikt dzīvei.
Nāve bezgalu brīvību dod,
Dzīve vienmēr cerību rod.

AUGT

Tu putniem iemācīji,
kā vējam ceļu griezt.
Tu man arvien vēl māci -
tik ātri neaiziet.

Tu kalnam iemācīji
kā arvien augstāk kāpt.
Tu man arvien vēl māci -
kāp dzīves augstumā.

NES SAVU ZVAIGZNI

Nes tālu prom, kur laime kalnup brien,
Caur svētiem, liegiem rožu dārziem,
Pār pļavu dzeltu, kur pieneņpūkas vējā skrien,
Nes savu zvaigzni augšup vien.

Nes savu zvaigzni augšup vien,
Nes, kad smaids Tev sejā spoži spīd,
Nes, kad vientulība prom no Tevis slīd,
Un es Tev pretī steigšos drīz.

Nes mani prom,
Nes tālu prom,
Kur mūsu zvaigznes sastapās,
Lai dzīves ceļu kopā staigātu.

ZEM ZVAIGŽŅU DEBESĪM

Zem zvaigžņu debesīm
Tavas skropstas kļuva smagākas,
Tavu acu dzelmes - dziļākas,
Tavas lūpu takas - rūgtākas.

Es Tev jautāju klusi,
Bet vētra visu paņēma.
Un caur vētras brāzmām
Es dzirdēju - "Varbūt".

LEĢENDA

Zvaigzne debesīs -
Leģenda.
Kaija virs jūras,
Ziedi tuksnesī -
Leģenda.

Tu esi dzimis,
Tu esi pasaulē.
Dzimis, lai dzīvotu,
Dzīvotu, lai justu -
Leģenda.

Tu pats,
Tu esi Leģenda.

MANA LŪGŠANA SKAN TEV

Gaiss saldas smaržas pilns.
Es stāvu zem Tava vakara debesu zelta baldahīna
un paceļu nemiera pilnās acīs pret Tavu vaigu.
Šķiet, nezūd nekas - ne cerība, ne laime,
ne asaru miglā Tava vaiga vīzija.

Tavās rokās laiks ir bezgalīgs,
nav neviena, kas skaitītu Tavas minūtes.
Ļauj pieskarties šai pasaulei, kas Tev pie kājām mīt,
Ļauj manam garam tiekties Tavas sirds tuvumā.
Nekad nepazaudēt saplūsmes prieku ar Tevi.

Tu - manā nakts tumsā saulrieta atblāzma.
Šī mana lūgšana skan Tev.

JAUNS SĀKUMS

Es satiku Tevi,
kad vecie vārdi uz manām lūpām mira
un bija nozudušas vecās dzīves takas.
Pavērās jauns okeāns bez krasta,
putni laidās uz savām mīlīgajām ligzdām,
no manām krūtīm jaunas melodijas plūda.

Tā sākās mūsu siržu stāsts
kā svētceļojums bez mērķa un bez beigām.
Manas dziesmas sāka skanēt brīvi kā viļņu melodijas,
Tu ierādīji man vietu svešās mājās.
Es Tavu galvu cieši pievilku pie savas krūts,
Tu manu sirdi prieka saitēm sēji pie visa nepierastā.

ES TEVI SATIKU

Es nezinu,
no kādas laiku bezgalības
Tu vienmēr tuvāk man nāc,
lai Tevi es satiktu.

Gaiss saldas smaržas pilns.
Tava saule un zvaigznes
nespēj Tavu vaigu
no manis slēpt.

Daudzus rītus un vakarus
ir dzirdami Tavi soļi,
un Tavi dvēseles spārni
nolaižas manā sirdī un slepeni aicina.

Šodien mana dvēsele saviļņota,
prieka trīsas pilda manu sirdi.
Es jūtu Tava saldā tuvuma
maigo smaržu sev līdzās.

VIEGLI BŪT KOPĀ

Nakts klusa un dziļa, ka man liekas -
visi strauti būtu apklusuši,
tikai mēs divi, mēs divi vien
dzirdam kā putni runā.

Man liekas, Tu arī gribi ko teikt,
tik klusi kā čalo sirsnības strauts,
tik klusi kā raud sauja noplūktu ziedu,
tik klusi kā mana sirds līdzās Tavai pukst.

Cik viegli būt kopā ar Tevi -
kā elpot, kā no avota ūdeni smelt,
kā klēpī ņemt pienenes un vainagu pīt,
ar basām kājām kopīgu taku mīt.

SAJŪTU GAMMAS DZĪVES MIRKĻOS

Bija diena,
kad es nebiju sagatavojusies Tevi saņemt
un Tu apmeties manā sirdī neaicināts,
manis nepazīts,
neatšķirdamies no ikdienas pūļa,
un uzspiedi daudziem aizejošiem manas dzīves mirkļiem
mūžības zīmogu.
Un šodien,
kad es neviļus savā atmiņā apgaismoju tos
un redzu Tavu zīmogu uz tiem,
man jāatzīst,
ka tie gulējuši visu laiku,
izmētāti ceļa putekļos,
sajaukti ar manu aizmirsto,
ievērības necienīgo
ikdienas prieku un bēdu atcerēm.
Tu nenovērsies no manām rotaļām
zemes putekļos,
un soļi,
ko dzirdēju savā rotaļu istabā,
ir tie paši,
kas tagad atbalsojas
no vienas zvaigznes līdz otrai -
tālu nesasniedzamā attālumā
un tomēr tuvi.

KĀRDINĀJUMS

Mīlestība mūs sēja vienā veselumā –

Un vēl sauli, mākoņus un vēju,

Augšāmcēla atmiņu ar apelsīnu ziediem.

Tie atklāja noslēpuma visumu,

Saule bālu smaidu grieza, lai lietū atgrieztos.

Un varavīksne atdūrās pie kājām.

Naktī debess nepārstāja mīlas pārslās kaisīties,

Zvaigznes kā sniega kristāli tik zemu nolaidās.

Mana sajūta – kā uzsprāgst viņa miesā katra šūna,

Vējš gaisa vagoniņu sūpoja.

Man klupa sirds, es kliedzu,

Viņa mēle skūpstā svila man pie krūts.

Mēs arvien paturējām viens otra roku,

Arī aizmiegot vējā.

Es jutu sevi kā augšup nestu spalvu,

Vieglu balerīnu.

Bez kautruma

Man reizēm likās, ka tieku Dieva kārdināta.

VIENĀ KLEITĀ

Es sevi nevarēju valdīt,

vienā kleitā stāvēju,

Caur mani plūda gaisa strāvas

Un vāri centos atstumt viņa roku.

Viņš teica, - Tevi neskart nemitīgi – mokas.

Man starp ceļiem vijās viņa rokas,

Trūka elpas,

Es biju nevaldāma, ar vizuļošu kvēli.

Man lika pavilkt zemāk kleitu,

Alku bezdibeni, ārprātīgu kaisli.

Vēsma glāstīja man ādu, likās skaisti.

Viņš gandrīz tonakt mani saplosīja.

Debess zibšņos izgaismojās.

Es kaisles drudzī iedegusies.

Nerimtīgo glāstu uzjundīta kvēlā liesmā

Es arvien paturēju Tevi sevī.

ZIEDU PLAUKSTOŠAS NAKTIS

Tai naktī bēga miegs no manis,

Tu biji nemainīgi maigs,

Ar sevi atņēmi nakts ilgumu.

Tu mans mierinājums īsts.

Ar rimtu plaukstu glāstot mani,

Es jutu –

kļūstu pēkšņos ziedos plaukstoša,

Maiga lapu smaržas pārpilnība.

Dziļās naktis palika mums vieniem,

Zvaigznes baros bez mitas

Sniga zemē kā rudens koku tērps.

Dāsns, gaisa nests ir dzīves aromāts.

PASLĒPTIES

Es savu miera leju esmu atradusi,

kur paslēpties.

Tuvāk naktij,

kur sirmais sniega kalns

dzen vēju,

tur lēni grimstu saltumā.

Par vēlu manu nokausēto sirdi

atkal radīt kā jaunu ziedu,

kuram mācīt plaukt.

Pazudusi atslēga no mīlas durvīm

un aizmirsts,

ko tās slēpj.

Vieglāk aizmirst šo vārdu,

ne nest tās neauglības smagumu.

Nesaprotu,

kā var būt,

ka bīstos pēc zieda sniegties,

kuru alkstu.

Tik pierasts viss

un nerodas vairs šaubas.

Kā kaps mans augums,

plaukstas akmenī kaltas

un leduspuķes zied vaigā.

Dzeru vientulības jūru.

PELNU RĪTI

Bargā vētrā lūzt koki,

Debess zilgo,

Naktis dzen vēju,

Melna tumsa tvarsta iesprostotu prātu.

Klīstu kā sapnī,

Man svešas pašas domas,

Uguns dzeļ krūtis

Un neaust mierinājuma rīts.

Nav spēka slēpt, kas mani moka,

Posts, ka atceros es vārdus,

Kam izskanot mans sirdsmiers ārdīts.

Plosīts prāts un sirds.

No kaisles nešķīstības lokiem
Pēkšņi palikuši tikai rāmi pelnu rīti.

MĪLESTĪBAS SPĀRNI

Pamostos rītausmā ar liesmu sirdī.
Tu mani sargā savas mīlestības staru gaismā,
Sapņu tēla putns lido pretī ar kaisles spārniem,
Viļņojoša jūra starp mūsu dvēseļu krastiem -
Tu dziedi manā vientulībā,
Esi kā lūgšana manas dzīves klusumā.

IZSAPŅOTS NEPRĀTS

Izsapņots neprāts.
Intuīcijas smeldzīgā sārta uguns
dzen izmisuma bezdibeņa malā.
Mans austais dzīves pavediens tik blāvs.

Tu kā viena diena svešā ādā.
Baiļu izpausmēs viss sadragāts.
Nakts melnuma sapņi kā pērles no virtenēm plīst.
Ieraudzīts brīnums pie Tevis miglā ieskauts kā rīts.

Nesavaldītas sajūtas kā apmātas ēnas skrien
pār cerību bezprātu tās klejo.
Tu  - izsapņots neprāts.
Paliek ilgas pēc Tevis kā lāsts.

Saule nodziest.
Asa vēja brāzma caurdur mani.
Tu mani nesajuti.
Mēma pasaule ir mana tagadējā dziesma.

LIKTENIS TRAUSLĀ DIEGĀ...

Kāda ir manas dzīves jēga? Šo jautājumu es uzdodu sev bieži, taču neesmu vēl joprojām formulējusi sev konkrētu atbildi, par kuras pareizumu es nešaubītos. Neskaitāmas reizes esmu vaicājusi cilvēkiem, kas tad ir mūsu dzīves jēga, un viņi man apgalvo, ka tas ir mūsu nospraustais mērķis, uz kuru mēs tiecamies un ko vēlamies sasniegt. Bet kas notiek, kad dzīves ceļš uz mērķi novirzās? Nav svarīgi, vai tas novirzās paša iepriekšējās kļūdīgās izvēles vai citu cilvēku, pazīstamu vai sveču, rīcības dēļ. Vai tad zūd dzīves jēga?

Uz zemes apgūlās nakts – liela un melna. Mani pievilka nakts nepakļāvība un visaptverošais spēks. Tā izstiepa savas garās rokas uz manu pusi un aizskāra manu trīcošo augumu. Nakts bija vienīgā, kas mani sargāja un deva spēku, lai visu pārdzīvotu un izturētu. Nakts mani atbrīvoja līdz tam brīdim, kad pavērās nepacietīgā rīta gaisma un tās rosība, kas līdzi nāca.

Es nealku ieraudzīt gaismu un rītdienu. Vienīgais mierinājums, kas palīdzēja pārvarēt dienas nesteidzīgo ritumu, bija tas, ka pēc dienas atkal iestāsies nakts – mans sargs. Naktī es neaizmirsu un nepametu savas domas, nenoslāpēju spilvenā savas izjūtas un atmiņas. Atmiņas mani nekad nepameta, vienmēr tās uzmācīgi apvijās un nospieda mana ķermeņa brīvības sajūtu, prāta skaidrību un manu dzīvesprieku, un sapņus, kuri vēl aizvien manī pulsēja kā svaiga ievainojuma rēta. Vēlme būt laimīgai un mīlētai manī jutās kā mazs putnēns, kas iesprostots būrī un izmisīgi laužas uz āru pretim brīvībai. Manu miegu aizbaidīja uzmācīgās domas par rītdien darāmo, un ķermeni un prātu pārņēma trauksme un bažas par nākotni, par to, kas notiks tālāk.

           Pretīgs un nicināms ir izgaismotās dienas laiks, es pastāvīgi izjutu bailes no tā, ka atkal kāds būs aizlicis man kāju priekšā, lai pakluptu, vai arī skaudības dzīts visu manu dzīvi izjauktu.

          

           Visapkārt bija kluss. Es nevarēju iemigt. Miegs kā drūma ēna ar spārniem lidoja prom no manis, atstājot pārāk skaidru apziņu un vāju, ievainotu ķermeņa čaulu. Šī ilūzija, ka biju nonākusi atkal citā pasaulē, nebija slikta un lika justies man labi. Es atrados kaut kur starp domām, sapņiem un īstenību, nesaprotot, vai esmu jau mirusi vai tomēr dzīva. Vienīgi plaši atvērtās acis vēl joprojām saskatīja nakts blāvās zvaigznes un apkārt valdošo tumsu. Brīžiem zvaigznes mani sapina nesaprotamā dusmu mudžeklī, jo tās citiem atklāja manas sāpes un pārdzīvojumus, nedrošības sajūtu un nolemtību, un es jutos kaila.

          Nemierīgā sirds mūžīgi lidinājās, ne mirkli neatvelkot elpu, tā bija tik pagurusi, tik izmocīta, tik nevajadzīga. Tā nekur nespēja rast drošības sajūtu un mierinājumu. Nekas nespēja mani paglābt. Es gulēju pašā tumsas vidū kā dzīvs mironis, nespējot aizmigt. Man likās, ka es nomiršu vaļējām acīm.

          Atkal draudēja apmaldīšanās. Raita pastaiga pļavā basām kājām, gaisīgs un netverams pieneņu pūku vējš, skaists rudens lapkritis... nav viegli vērot, kā zūd skaistais. Rodas atklāsme par mūžīgo kā ilūziju un izproti jēdzienu „aizejošais”. Tomēr bieži vien es nespēju pateikt, kas manā dzīvē ir paliekošais un kas – zūdošais. Nerodu saskaņu ar sevi un neizprotu savas eksistences vienreizību. Es dzīvoju domu atklātā haosā un man trūkst sajēgas par dzīves vienreizību, kas traucē man kļūt brīvai.

         Tajā vakarā tvēru nakts dzestrumu, lai aizmirstu smacīgā dzīvokļa gaisotni.

         „Vai jūs bieži pastaigājaties naktī?” Kāds vīrietis no manis stāvēja pastieptas rokas attālumā un caururbjoši vēroja mani un manu dīvaini elektrizēto ķermeņa reakciju.

         „ Vai nobaidīju?”

         Es jutos tā, it kā būtu dabūjusi pamatīga lieluma nāvējošu elektrošoku, sastingusi un visbeidzot pārakmeņojusies. Kāds milzīgs nepārvarams spēks mani aizmeta ļoti tālu... un es atrados savā pagātnē... briesmīgā pagātnē... naktī... naktī, kad notika tas, kas padarīja manu dzīvi nožēlojamu, nolemtu, kas pazudināja manus sapņus un lauza cerību trauslos starus. Naktī, kas man lika iepazīt paguruma bezdibeni, kas iznīcināja manu dvēseli un pilnību un novirzīja manu dzīves ceļu no ticības un mērķa. Man atņēma spēku un prieku tuvoties savai dzīves jēgai. Es biju pazudusi, nespēju saglabāt sevi un izdzīvot pasaulē.

         Es pretojos savai dzīvei, lai gan apzinājos, ka pati esmu tai teikusi „jā”, un tas ir līgums ar dzīvi. Biju iepazinusi paguruma bezdibeni un, šīm visām domām ejot cauri, es sapratu, ka man nav kauns mirt. Tāds cilvēks kā es nevarēja nepārtraukti piesārņot sevi un iznīcināt savu dvēseli.

         „Nē, tas nevar būt... atkal!” es kā apmāta kliedzu savu mēmo dziesmu, jo vārdi neskanēja uz āru, bet gluži pretēji – kā korķviļķis spēcīgi ieurbās manī dziļi prātā un miesā.

         „Esi mierīga,” noslēpumainais vīrietis saminstinājās, it kā vēloties mani iedrošināt un pienākt tuvāk, bet reizē pats jūtoties baiļu un šaubu nomākts par savas rīcības pareizumu, palika savā vietā.

         Ievēroju, ka svešinieks neveikli, bet tomēr labsirdīgi raugās uz mani. Viņa ārienei es nepievērsu uzmanību. Es vēlējos pēc iespējas ātrāk aizbēgt, paslēpties no ikvienas dzīvas radības, kas traucētu un apdraudētu manu eksistenci, paslēpties no šī vīrieša, no nervus kutinošiem jautājumiem. Bet nespēju. Kājas jutās iestigušas dziļi kaut kur bezdibenī līdzās manai dvēselei.

         Bija melna, dūmakaina tumsa, taču nakts kļuva savādi caurspīdīga un biedējoši trausla. Es sajutos vēl kailāka savas dzīves priekšā nekā līdz šim. Es biju kaila - pati negribot, kādam atklāju savas sāpes un izmisuma postu. Šīs sajūtas bija iespiedušās manā sejā un nepielūdzami lauzās uz āru brīvībā. Bija nakts, bet mans svešinieks tās redzēja. Paradoksāli bija tas, ka sevi atklāju savam zemiskākajam baiļu sajūtu radītājam, dvēseles un dzīves postītājam, mana bezdibeņa racējam – vīrietim.

          Pagātne bija atgriezusies.. visā savā mirdzumā, jo es biju otro reizi savā dzīvē satikusi vīrieti naktī.

        „Iznīcini manā sirdī vājību ar visu sakni! Es savas sāpes bezjēdzībā pārvēršu, jo baidos. Sirds noslēpumu noglabāju sevī. Nogremdē manu iztukšoto dzīvi šai naktī zem vakara debesīm un iemet to dziļākajā pilnībā,” es pakļāvīgi lūdzos.

        Nakts. Miegā grimst putnu ligzdas. Nami klusi. Es pacēlu nemiera pilnās acis pret viņa vaigu.

(BŪS TURPINĀJUMS)

(Paldies, L. )

TAURIŅA KLIEDZIENS

Jo lielāka ir sievietes nosliece ienīst, jo lielāka ir viņas nosliece mīlēt.
Es nosolos nekad vairs neraudāt.

Mana dvēsele arvien vairāk nocietinās.

Mans gars kļūst bīstamāks un nevaldāmāks.

Ar bezcerīgu izmisumu sirdī sāku dzīvot savu trauslo dzīvi.

Esmu saindēts zieds.

Tauriņa kliedziens.

Dvēseles nemiera mocītai Tavi vārdi ir kā balzāms.

Tu remdē izmisušas dvēseles sāpes

Un rādi ceļu, jo esmu apmaldījusies.

Tu atklāj lielo noslēpumu

Un turi savos grožos sievišķās mīlestības neizprotamo gribu.

Tev pieder atslēgas uz debesīm un elli,

Un tauriņa lidojums.

LELLĪTE

Aiz loga spīd zeltaina saule;

Vasaras rīti vienmēr ir tik ļoti liriski – kā izkusis medus.

Esības vieglums.

Es sajūtu sevī pilnīgu mieru.

Vairumam vīriešu es esmu jaunības gaismu izstarojoša maza lellīte ar lielām acīm,

Dziļu skatienu un patiesu emociju pārpildītu balsi.

Manas acis – mans ķermeņa centrs,

viss spēks nāk tieši no tām.

Sirdī palieku kā smalks un kaislīgs austrumu akvarelis,

kas rada gaistošas un netveramas izjūtas.

Manu lūpu bīstamā smarža –

kā vētra, kā zemūdens straume, kā ziedlapa.

Katrs pieskāriens kā roze naksnīgā dārzā,

Kā zieds, kas uzplaukst un novīst.

Katrs smaids atdod cilvēkiem dzīvi,

Tā ir mana brīnumainā spēja.

Esmu kā efeja, kas cieši vijās ap Tevi.

Siltie ķermeņi kopā mirdz tumsā, āda notrīs laimē.

Šī brīža esošās sajūtas var aizsniegties līdz Taviem kauliem, pārvērsties ūdenī

Un tecēt caur Tavu ķermeni, aizskart katru līniju un ēnu.

Mana nakts ir Tava gaisma.

Es smejos. Es raudu. Esmu īsta. Un esmu fantāzija.

Esmu apreibusi.

Šo mirkļu dēļ esmu gatava vēlreiz piedzimt par sievieti.

RĪTAUSMA

Dzīve - haotiska, atklāta, pilna  ar dziļām domām un kailu seksu.
Mana dzīve - kaisles revolveris, kas var izšaut un nogalināt.

Tuvojas rītausma, it kā brīdinot par izgaistošo burvību.
Katra rītausma man ir kā nežēlīga un nomācoša sniega lavīna.

Pēdējo reizi es redzēju Tavu seju virs tumsas, virs sāpēm...
Rūgtums, kas iet no sapņa uz sapni...
Manas lūpas ir aizzīmogotas...
Es vairs nespēju atvadīties.

Tomēr mana sirds nav no ledus
un prātu es nezaudēju.

...

Mēs savu piedzīvojumu veidojām ātri un viegli...,
tāpēc mūsu sapņu krāsas sabiezēja.
Mēness tumšā puse.
Melnas klintis.

Mēs mīlējāmies un mirklis smaržoja pēc vieglprātības.
Mans ķermenis bija slapjš no mūsu fantāziju sulām.
Man šķita - tas viss ir tikai sapnis.
Sekss viegli spēj noasiņot - kā otas vēziens gleznā.
Taču sekss neko nevar mainīt,
it sevišķi spogulī redzamos melnos riņķus zem acīm
un dvēseli kā izmestu lupatu atkritumos.

Naksnīgajām stundām vienmēr piemīt kaut kāda kaislības un nervus kutinoša dzirkstele.
Ikviena diena ir mūsu atvadu diena.

PALIEK SUVENĪRI

Viņš aiziet no manis... caur manām skumjām...
Paņem līdzi manas prieka liesmas un cerību trauslo stīgu,
paņem līdzi sairušās atmiņas, kas pārvēršas par pelniem.
Atstāj aiz sevis vientuļu dvēseli.
Zudusi dvēsele pilnajā pasaulē.
Atstāj mani pavisam klusu... sēžam vairs tikai starp suvenīriem.

Redzot sevi tādu...
ir vēl smagāk skatīties nekā uz pašu nāvi.

APSĒSTĀ PURVA VARDE

Cilvēki nedzīvo bez mīlestības, bet tikai eksistē kā apsēstas purva vardes...
Tās neredz pasaules tāli!
Bet.. kad viena no daudzajām saņemas sķērsot lielceļu, to samin un izšķaida pret asfalta slāni... Vai mēģinājums cīņai un pretošanās dabas likumiem attaisnojās? .. nē!
Bet es negribu būt purva varde!
***
Viegli ir teikt - laiks ārstē visu!
Bet tās ir mulķības!
Vienīgais, kas ārstē cilvēkus - ir mīlestība! Mīlestība nav lieta, to ir jānopelna ikvienam no mums! Mums to mīlestību ir jāauklē - kā mazu bērnu..
Bet mēs to nedarām!
Nekas mums šajā pasaulē netiek dots tā pat vien!
Bet mēs ikviens savā egoismā bieži to nenovērtējam! Mēs izvēlamies vieglāko ceļu, samierinoties un nemēģinot pat cīnities!
Protams, ir izņēmumi, kad mēs cīnāmies un pat pazemojamies, zemāk un zemāk - pat pa sakaltušo zāli, bet Tu to neredzi tobrīd, jo nevēlies!
Es skrienu ar galvu sienā, krītu ceļos, krītu un vienu dienu saprotu, ka esmu tā cilvēka acīs nulle!
Un spēks pazūd un ticība izgaist, un nepalīdzēs vairs notrulinātie vārdi - piedod, viss ar laiku mainīsies!.......

IZSALKUŠI GARI

Cilvēk... Iemācies mīlēt!
Iemācies mīlēt - un Tu nejautāsi pēc dzīves jēgas.
Iemācies mīlēt - un Tu necietīsi badu.
Par daudz pie mums cilvēku -
Izsalkušu garu.

Cilvēk... Iemācies mīlēt!
Iemācies mīlēt - un Tu nekad milzīgā telpā ar vientuļiem cilvēkiem neteiksi,
ka tur neviena nav.
Iemācies mīlēt - un Tu nekad negriezīsies karuselī,
mēģinot satvert zeltu, kas patiesībā ir misiņš.

Iemācies mīlēt! -
ir nogurdinoši būt izsalkušam garam.

CILVĒCĪBA

Esmu Cilvēks.
Un tomēr manī nav cilvēcīgums.
Esmu viens,
Sirds asiņo.
Dvēsele klejo kopā  ar vēju,
maldos pa miglu sāpju naktīs.
Meklēju Savu pamošanos
saules vaiga priekšā...

SAPRĀTA LIETDERĪGUMS

Kādi bija Dieva nodomi, mērķi radot Pasaulē, Dabā IT KĀ saprātīgāko būtni CILVĒKU un cilvēci kopumā? Dievs devis mums - CILVĒKIEM saprātu, bet mēs to bieži vien neprotam izmantot vai izmantojam nesaprātīgi un nepareizi... Diez ko Dievs domā tagad raudzīdamies uz Dabu un tajā notiekošo, ko rada Viņa rokas darinātā saprātīgā veidojuma - CILVĒKA - darbi, rīcība, egoisms, pašapmierinātība, muļķība, mantkārība, varaskāre...? Mēs CILVĒKI sagraujam Pasaules burvību, kas mums ir acu priekšā, visu iznīcinām, pārveidojam, lai gan VISI Dabā mēs esam viena dzīvība, vienas šūnas, viens otra ķermeni pazīstam, esam viena ģimene....

DZĪVES JĒGA

Neskaitāmas reizes esmu vaicājusi, kas tad ir mūsu dzīves jēga? Vai tas ir mūsu nospraustais dzīves mērķis, uz kuru mēs tiecamies un ko vēlamies sasniegt? Bet... kas notiek, kad dzīves ceļš uz mērķi novirzās? Nav svarīgi, vai tas novirzās paša iepriekšējās kļūdīgās izvēles, vai citu cilvēku, pazīstamu vai svešu, rīcības dēļ. Vai tad zūd dzīves jēga?
... Un tad jāsecina, ka dzīvi nevajag iedomāties kā taisnu un visnotaļ paredzamu līniju. Mūsu dzīves paredz dažādību. Dzīves ceļš ir dažāds, lai kā cilvēks tam pretotos.
Dzīve taisīs savas korekcijas... pēc saviem ieskatiem... cilvēkam vien jālemj, vai pieņemt... vai pretoties tām. Nezinu, kā ir labāk...

Arvien biežāk pieķeru domu, ka pārāk bieži atsaucu atmiņā to, kas bijis... Tas nav skaisti, ... jo laime jau nedzimst no atmiņām. Vēl man ir saprašana, ka tikai dzīvojot šim mirklim, pats cilvēks var veidot savu dzīvi. Tikai apzinoties, ka šis mirklis ir Tava dzīve, var rast arī dzīves jēgu.
Žēl, ka šis mirklis ir pārāk netverams un dedzinošs... pārāk ugunīgs.......

... dod man cerību! Dzīva cerība bieži vien pārtop ticībā, ticība ļauj sasniegt mērķus... ticība ļauj saglabāt sevi... ticība ļauj izdzīvot... ticība virza Tevi uz priekšu, ļauj darboties un gūt prieku...
Tātad neļauj pazust cerībai, lai neizplēn ticība!

... un tomēr... ja tā zūd...., atceries, ka viss, ar ko Tu dzīvē saskaries, kaut kādā ziņā Tev ir nepieciešams.
Atceries, ka visi, kuri ienāk Tavā dzīvē, uz ilgu laiku vai ne tik ilgu, vai uz visīsāko mirkli, Tev ir nepieciešami...

APMĀTĪBAS TRAKUMS

Es esmu traka. Apmātība.
Es esmu pilnībā neuzticīga, bet tai pašā laikā - uzticama.

Esmu kā pārāk bieži izvarota lelle,
bet ķermenis, kad atkal ir jāizģērbjas, tik un tā izstaro burvību.

Jo vairāk enerģijas mans ķermenis atdod,
jo vairāk mīlestības tas uzkrāj.

Jo biežāk es gribu aizbēgt prom kā vēja brāzma,
jo spēcīgāks dzinulis atgriezties savā vietā.

Iespējams, nekur nevaru justies droši,
bet tik un tā kā žurka skrienu uz mājām.

Tās ir pretrunas, un tās ir manī.

PRĀTA NEGAISS

Prāta negaiss -
viļņojoša jūra dvēseles krastos,
lauzta stīga likteņa austā pavedienā,
iztukšots dzīves kauss un jūti slāpes.
Prāta negaiss -
alkas pēc sirds izpratnes,
dienas un nakts noslēpuma tveršana,
izprast vārdus, dzirdēt domas,
pieskarties savu sapņu kailajai miesai.
Dzīvot negaisā -
Ikdienu.
Būtība ir neaptverama.

LŪZUMS

Sirds kļūst par nokaltušu koku,
ilgas plūst kā avots,
acis cieš gaismas badu -
esmu lauzta.
Manī nav liesmas,
nakts sargātāja esmu,
bet klusums man nepieder -
daudz manā sirdī ir kliedzienu.

AIZIET...

Brūce dvēselē...
sāpju dienas domu mūros,
vientulības naktis dvēseles drumslās,
pārāk daudz kailas ilgas klīst.
Nespēju aiziet no tām bez smaguma nastas un sāpēm.
Tas, ko es šodien pametu,
ir manas dvēseles āda,
ko plēšu pati savām rokām
un atstāju domas... sirdi,
ko rotājušas slāpes
un mīlestības bads.

NEPIEDER...

Sadeg stundas naktī,
palieku mūžīgā nemainībā.
Vēlos paturēt visu,...
Bet arī ērglis lido viens pretī saulei.

VIŅŠ

Esmu atradusi avotu...
Tieši Viņš man bija vajadzīgs,
lai atpūstos pēc smaga, sajukumu radoša ceļa.
Un Viņš ir... atradu Viņu...
ar tādu spožuma dzirksti, atklāta brīnuma neviltotu prieku.
Atradusi tā.. kā atrod kādai parādībai jēgu.
Es varu godīgi sev pateikt,
ka šobrīd soļoju pa tikai sev zināmo pasauli tā,
kuras būtība man beidzot ir atklāta... izprasta....
ar piešķirtu jēgu...
Iekāre... kaisle.... uzdrošinos teikt arī mīlestība...
Iekāres mīlestība..
un ir iegūts zināmas krāsas mirdzums,
ko vispirms pamanīju Viņa acīs...
Piedzimu no jauna.
Tikai noturēt.. uzturēt to krāsas mirdzumu...,
jo dažbrīd pat visvienkāršākajam vārdam piemīt tāda...
neviltota, nesatricināma vara...