TAURIŅA KLIEDZIENS

Jo lielāka ir sievietes nosliece ienīst, jo lielāka ir viņas nosliece mīlēt.
Es nosolos nekad vairs neraudāt.

Mana dvēsele arvien vairāk nocietinās.

Mans gars kļūst bīstamāks un nevaldāmāks.

Ar bezcerīgu izmisumu sirdī sāku dzīvot savu trauslo dzīvi.

Esmu saindēts zieds.

Tauriņa kliedziens.

Dvēseles nemiera mocītai Tavi vārdi ir kā balzāms.

Tu remdē izmisušas dvēseles sāpes

Un rādi ceļu, jo esmu apmaldījusies.

Tu atklāj lielo noslēpumu

Un turi savos grožos sievišķās mīlestības neizprotamo gribu.

Tev pieder atslēgas uz debesīm un elli,

Un tauriņa lidojums.

LELLĪTE

Aiz loga spīd zeltaina saule;

Vasaras rīti vienmēr ir tik ļoti liriski – kā izkusis medus.

Esības vieglums.

Es sajūtu sevī pilnīgu mieru.

Vairumam vīriešu es esmu jaunības gaismu izstarojoša maza lellīte ar lielām acīm,

Dziļu skatienu un patiesu emociju pārpildītu balsi.

Manas acis – mans ķermeņa centrs,

viss spēks nāk tieši no tām.

Sirdī palieku kā smalks un kaislīgs austrumu akvarelis,

kas rada gaistošas un netveramas izjūtas.

Manu lūpu bīstamā smarža –

kā vētra, kā zemūdens straume, kā ziedlapa.

Katrs pieskāriens kā roze naksnīgā dārzā,

Kā zieds, kas uzplaukst un novīst.

Katrs smaids atdod cilvēkiem dzīvi,

Tā ir mana brīnumainā spēja.

Esmu kā efeja, kas cieši vijās ap Tevi.

Siltie ķermeņi kopā mirdz tumsā, āda notrīs laimē.

Šī brīža esošās sajūtas var aizsniegties līdz Taviem kauliem, pārvērsties ūdenī

Un tecēt caur Tavu ķermeni, aizskart katru līniju un ēnu.

Mana nakts ir Tava gaisma.

Es smejos. Es raudu. Esmu īsta. Un esmu fantāzija.

Esmu apreibusi.

Šo mirkļu dēļ esmu gatava vēlreiz piedzimt par sievieti.

RĪTAUSMA

Dzīve - haotiska, atklāta, pilna  ar dziļām domām un kailu seksu.
Mana dzīve - kaisles revolveris, kas var izšaut un nogalināt.

Tuvojas rītausma, it kā brīdinot par izgaistošo burvību.
Katra rītausma man ir kā nežēlīga un nomācoša sniega lavīna.

Pēdējo reizi es redzēju Tavu seju virs tumsas, virs sāpēm...
Rūgtums, kas iet no sapņa uz sapni...
Manas lūpas ir aizzīmogotas...
Es vairs nespēju atvadīties.

Tomēr mana sirds nav no ledus
un prātu es nezaudēju.

...

Mēs savu piedzīvojumu veidojām ātri un viegli...,
tāpēc mūsu sapņu krāsas sabiezēja.
Mēness tumšā puse.
Melnas klintis.

Mēs mīlējāmies un mirklis smaržoja pēc vieglprātības.
Mans ķermenis bija slapjš no mūsu fantāziju sulām.
Man šķita - tas viss ir tikai sapnis.
Sekss viegli spēj noasiņot - kā otas vēziens gleznā.
Taču sekss neko nevar mainīt,
it sevišķi spogulī redzamos melnos riņķus zem acīm
un dvēseli kā izmestu lupatu atkritumos.

Naksnīgajām stundām vienmēr piemīt kaut kāda kaislības un nervus kutinoša dzirkstele.
Ikviena diena ir mūsu atvadu diena.

PALIEK SUVENĪRI

Viņš aiziet no manis... caur manām skumjām...
Paņem līdzi manas prieka liesmas un cerību trauslo stīgu,
paņem līdzi sairušās atmiņas, kas pārvēršas par pelniem.
Atstāj aiz sevis vientuļu dvēseli.
Zudusi dvēsele pilnajā pasaulē.
Atstāj mani pavisam klusu... sēžam vairs tikai starp suvenīriem.

Redzot sevi tādu...
ir vēl smagāk skatīties nekā uz pašu nāvi.

APSĒSTĀ PURVA VARDE

Cilvēki nedzīvo bez mīlestības, bet tikai eksistē kā apsēstas purva vardes...
Tās neredz pasaules tāli!
Bet.. kad viena no daudzajām saņemas sķērsot lielceļu, to samin un izšķaida pret asfalta slāni... Vai mēģinājums cīņai un pretošanās dabas likumiem attaisnojās? .. nē!
Bet es negribu būt purva varde!
***
Viegli ir teikt - laiks ārstē visu!
Bet tās ir mulķības!
Vienīgais, kas ārstē cilvēkus - ir mīlestība! Mīlestība nav lieta, to ir jānopelna ikvienam no mums! Mums to mīlestību ir jāauklē - kā mazu bērnu..
Bet mēs to nedarām!
Nekas mums šajā pasaulē netiek dots tā pat vien!
Bet mēs ikviens savā egoismā bieži to nenovērtējam! Mēs izvēlamies vieglāko ceļu, samierinoties un nemēģinot pat cīnities!
Protams, ir izņēmumi, kad mēs cīnāmies un pat pazemojamies, zemāk un zemāk - pat pa sakaltušo zāli, bet Tu to neredzi tobrīd, jo nevēlies!
Es skrienu ar galvu sienā, krītu ceļos, krītu un vienu dienu saprotu, ka esmu tā cilvēka acīs nulle!
Un spēks pazūd un ticība izgaist, un nepalīdzēs vairs notrulinātie vārdi - piedod, viss ar laiku mainīsies!.......

IZSALKUŠI GARI

Cilvēk... Iemācies mīlēt!
Iemācies mīlēt - un Tu nejautāsi pēc dzīves jēgas.
Iemācies mīlēt - un Tu necietīsi badu.
Par daudz pie mums cilvēku -
Izsalkušu garu.

Cilvēk... Iemācies mīlēt!
Iemācies mīlēt - un Tu nekad milzīgā telpā ar vientuļiem cilvēkiem neteiksi,
ka tur neviena nav.
Iemācies mīlēt - un Tu nekad negriezīsies karuselī,
mēģinot satvert zeltu, kas patiesībā ir misiņš.

Iemācies mīlēt! -
ir nogurdinoši būt izsalkušam garam.

CILVĒCĪBA

Esmu Cilvēks.
Un tomēr manī nav cilvēcīgums.
Esmu viens,
Sirds asiņo.
Dvēsele klejo kopā  ar vēju,
maldos pa miglu sāpju naktīs.
Meklēju Savu pamošanos
saules vaiga priekšā...

SAPRĀTA LIETDERĪGUMS

Kādi bija Dieva nodomi, mērķi radot Pasaulē, Dabā IT KĀ saprātīgāko būtni CILVĒKU un cilvēci kopumā? Dievs devis mums - CILVĒKIEM saprātu, bet mēs to bieži vien neprotam izmantot vai izmantojam nesaprātīgi un nepareizi... Diez ko Dievs domā tagad raudzīdamies uz Dabu un tajā notiekošo, ko rada Viņa rokas darinātā saprātīgā veidojuma - CILVĒKA - darbi, rīcība, egoisms, pašapmierinātība, muļķība, mantkārība, varaskāre...? Mēs CILVĒKI sagraujam Pasaules burvību, kas mums ir acu priekšā, visu iznīcinām, pārveidojam, lai gan VISI Dabā mēs esam viena dzīvība, vienas šūnas, viens otra ķermeni pazīstam, esam viena ģimene....

DZĪVES JĒGA

Neskaitāmas reizes esmu vaicājusi, kas tad ir mūsu dzīves jēga? Vai tas ir mūsu nospraustais dzīves mērķis, uz kuru mēs tiecamies un ko vēlamies sasniegt? Bet... kas notiek, kad dzīves ceļš uz mērķi novirzās? Nav svarīgi, vai tas novirzās paša iepriekšējās kļūdīgās izvēles, vai citu cilvēku, pazīstamu vai svešu, rīcības dēļ. Vai tad zūd dzīves jēga?
... Un tad jāsecina, ka dzīvi nevajag iedomāties kā taisnu un visnotaļ paredzamu līniju. Mūsu dzīves paredz dažādību. Dzīves ceļš ir dažāds, lai kā cilvēks tam pretotos.
Dzīve taisīs savas korekcijas... pēc saviem ieskatiem... cilvēkam vien jālemj, vai pieņemt... vai pretoties tām. Nezinu, kā ir labāk...

Arvien biežāk pieķeru domu, ka pārāk bieži atsaucu atmiņā to, kas bijis... Tas nav skaisti, ... jo laime jau nedzimst no atmiņām. Vēl man ir saprašana, ka tikai dzīvojot šim mirklim, pats cilvēks var veidot savu dzīvi. Tikai apzinoties, ka šis mirklis ir Tava dzīve, var rast arī dzīves jēgu.
Žēl, ka šis mirklis ir pārāk netverams un dedzinošs... pārāk ugunīgs.......

... dod man cerību! Dzīva cerība bieži vien pārtop ticībā, ticība ļauj sasniegt mērķus... ticība ļauj saglabāt sevi... ticība ļauj izdzīvot... ticība virza Tevi uz priekšu, ļauj darboties un gūt prieku...
Tātad neļauj pazust cerībai, lai neizplēn ticība!

... un tomēr... ja tā zūd...., atceries, ka viss, ar ko Tu dzīvē saskaries, kaut kādā ziņā Tev ir nepieciešams.
Atceries, ka visi, kuri ienāk Tavā dzīvē, uz ilgu laiku vai ne tik ilgu, vai uz visīsāko mirkli, Tev ir nepieciešami...