KALNU VILINĀJUMS. GUAJARA 2715m "SNIEGA KALNĀ"

    Vispirms brīdināšu par to, ka šis stāsts par "Sniega kalna" ceļu ir garš.. oi, cik garš. Tā ka, ja neesi pieradis lasīt garas rindas, vari nepūlēties tās lasīt arī šoreiz, iesaku labāk doties uz kādu bilžu galeriju. Otrs, ja tomēr saņēmāties lasīt un ceriet iegūt sausu faktu informāciju, tad jūs to šajā stāstā neatradīsiet, tāpēc laipni aicināti apciemot "googles tanti". Un piedodiet, ka manā galvā cipariem un faktiem šoreiz nav vietas. Radīsies jautājums, kāpēc es rakstu, ja pieļauju domu, ka neviens šo nelasīs? Es rakstu, lai atcerētos un pēc iespējas ilgāk atmiņā saglabātu milzīgo sajūtu karuseli un spilgtās mācības, ko radījis kalnu vilinājums un mans krāsainais ceļš "Sniega kalna" kalnos. Es pirms kāda laiku biju arī Tatros un pirmo reizi kāpu kalnos, bija fantastiski skaisti atklāt kalnu vilinājumu un savu mīlestību pret kalniem, bet šobrīd tās sajūtas par piedzīvoto jau nedaudz izbalējušas, un man palika skumji. Vairs to nepieļaušu. Atmiņu, emociju, sajūtu, piedzīvojumu un vispār dzīves krāsām ir jābūt košām un spilgtām, lai paši kļūtu par dzirkstošu krāsu varavīksni pasaulē.

    Es neesmu parastais vidusmēra tūrists, kam interesē ilgstoša laiskošanās pludmalēs, nakts "burziņi" ielās un klubos, virspusēja valsts vai kāda reģiona apbraukāšana un iepazīšana ar auto. Tāpēc es nekad neteikšu to, ko no daudziem esmu dzirdējusi, - ka Tenerife ir banāla, ka tur brauc visi un tur nav īsti ko redzēt, arī laika apstākļi viduvēji, vienmēr stiprs vējš. Man Tenerife ir daudz, daudz vairāk par parastā tūrista zemi, uz kuru daudzi ceļo, lai atpūstos. Man Tenerife (Spānija) ir "Sniega kalns". Kādreizējo "iezemiešu" iedzīvotāju guanču valodā Tenerife nozīmē „Sniega kalns”. Šāds salas nosaukums cēlies no Teides vulkāna sniegotās virsotnes, kas ir arī augstākais punkts visā Atlantijas okeānā (3718 m). Jau no mazotnes mani vilina vulkānu darbība, spožums un posts, ko tas vienlaikus nes. "Sniega kalns" ir mans ceļš, kura mērķis ir pats ceļš un tāpēc es tam ļaujos.

   Lai paceltos virs mākoņiem un lidotu, vajadzīga iedvesma, bet, lai kāptu kalnos - raksturs.

     Kalnu virsotnes, kur debesis, šķiet, aizsniedzamas ar roku un saulei var cieši pieglaust savu vaigu, kādam ir drosmes pārbaudījums, citam - vienkārši sports. Man - dvēseliska vērtība, jo kalni ir vide sevis meklējumiem. Kalni.. tā ir spilgta iespēja iepazīt sevi no jauna, pārbaudīt savas drosmes un spēju robežas, attīstīt savas stiprās puses un pa īstam un bez mazākās šaubu ēnas apgūt mācību uzticēties sev, un ja nepieciešams, arī citiem, kas Tev līdzās iet kalnu ceļu. Kalnu vilinājums spēlē manu sirds melodiju.

     Pēc 14 h garas pārlidošanas epopejas un ilgās auto īres nokārtošanas Tenerifes Sur Reina Sofia lidostā, viesnīcā bijām vēlu vakarā, kad laiks pietika aiziet paēst vakariņas un mazliet " apošņāt" Costa Adeje tūristu pilsētiņas nakts dzīvi un Atlantijas okeāna pludmali.
    Nākošās dienas rīts iesākās ar milzīgu, godavārds, ar ļooooti milzīgu brokastošanu, jo orientējāmies uz to, ka pusdienas neēdīsim un iztiksim tikai ar brokastīm un vakariņām. Arī mans prāts pēc lidošanas un sātīgākajām brokastīm manām mūžā bija nosacīti slinks, mierīgs, noskaņojums līgani plūstošs, kad nebija konkrētu mērķu, ieceres un vēlmes. Mazpamazām sāku pētīt līdzi paņemtos materiālus par dažādām pārgājienu takām un staigāt "ar pirkstu" pa karti telefonā, radās apetīte uz piedzīvojumiem, bet ne diženiem un grūtiem. Sapriecājos par saulaino rītu aiz loga, izlēmu nedaudz iepazīt kalnu gaisu. Tā kā pirmajā dienā nebijām nolēmuši pavadīt sevis meklējumos nopietnā kalnu kāpienā, mugursomā paķērām līdzi tikai augļu košļājamo konfekšu paciņu, apmēram 800 ml ūdeni, kas bija mūsu krājumos, un no brokastu galda "nosperto" mazo banāniņu ( un patiesību sakot, mums jau arī vairs nekas no ēdamā viesnīcā nebija, izņemot rumu un "colu", bet tie šoreiz nebūtu bijuši labi ceļabiedri), un devāmies Las Cañadas Nacionālā parka virzienā līdz Vilaflor, kur sākās mūsu kājāmejamais ceļš kalnos ar mērķi apmēram 4-5 h pastaigāties 12 km garumā ne visai sarežģītos kāpumos. Taka un apkārtesošā ainava kalnos, kura priecē acis un sirdi, protams, ir fantastiski skaista, pārsteidzoši sulīgi zaļa un zaļgandzeltena, kuru glezno vulkāna nogāzēs iedzīvojusies un labi augošā Kanāriju priede, kuras koksne ir tik cieta, ka tā nemaz nedeg un var pati sevi atjaunot. Tās ir mazliet spocīgas, jocīgas un greizas, augot akmeņainajā augsnē un augsnē, kuru nesaudzīgi it visur klāj "Sniega kalna" salas vulkāna atstātās dusmu pēdas: milzīgi sarkanbrūni sacietējuši lavas krāvumi, vulkāna dusmās izspļautie akmeņu stāvi, melnas sacietējušas lavas upes. Un tomēr.. daba tur ir dzīva, silta, koša un tā mūs priecē! Un čiekuri! Paši skrien mīļoties un rokās čubināties, un rodas vēlme pilnu mugursomu piekrāmēt, ja vien tā soma nebūtu jānes.

   Tālumā vizuļo kalnu virsotnes. Arī Guajara virsotne visā savā majestātiskajā un greznajā formā, kas atgādina kāda amfiteātra būvi, tika pamanīta un iemūžināta fotogrāfijā. Un fotogrāfija, ticiet man, neatspoguļo to, kas paveras acu skatienam, kad Tu ļaujies kalnu vilinājumam. Mazliet žēl, ka virsotne Guajara kā mūsu mērķis slēpās ilgi jo ilgi mūsu pašu neuzmanības dēļ. Un to, ka uzkāpām Guajara virsotnē... "Sniega kalna" ceturtajā augstākajā virsotnē mēs uzzinājām, kad vakarā atgriezāmies pie auto un pētījām informāciju par tās apkārtnes augstāko punktu. Kad kāpām šajos kalnos, kad gājām Paisaje Lunar kalnu taku, mums ne mazākās nojautas nebija par to, ka mūs mazajā kalnu pārgājienā novēroja graciozais Guajara kalns. Un tas aicināja. Tas sauca mūs.

    Pirmajā dienā Tenerifē saule bija laipna un neliedza mums savu staru siltumu, pludmalē ap +22 grādiem, bet kalnos, kur kāpām tikai ap +12 grādiem. Pēc sajūtām un saules staru spozmes likās, ka ir daudz karstāks un brīžiem tas karstums apgrūtināja iešanu. Ēst negribēju, bet organisms prasīja pamatīgu devu pēc ūdens, tāpēc padzērāmies. Šoreiz tik, cik gribējām.

     Lai gan bija noieti tikai apmēram 6 km, tas ir, pusceļš no ieplānotās kalnu takas, un ceļā pavadītas 2,5 stundas ar visu milzīgo fotografēšanu, Latvijas līdzenumā dzīvojošam cilvēkam, katrs kāpums liek straujāk pukstēt sirdij. Jā, fiziskas slodzes dēļ. Taka ir samērā viegla, taču visu laiku vijās augšup. Ik pa laikam pretim mums no kalna lejup aiztraucās traki skrējēji ar nūjām rokās. Pilnīgi traki, es nodomāju. Mana gaita kalnā nebija ātra, taču ainavas, kas mainās kolīdz Tu sper jaunu soli, apbur Tevi, spēcina Tevi, iedvesmo. Nonācām līdz Paisaje Lunar - patiešām pie neatkārtojama dabas veidota mākslas darba, kur katra līnija šķiet tik pareiza un īstajā vietā, lai izveidotos skaists mākslas darbs kopumā, ko Tev apbrīnot un dievināt.

    Saka, ka kalni kļūdas nepiedod. Viens neuzmanības mirklis no manas puses, fotografējot šos dabas veidojumus, un es kā akmens ripoju lejā, bet mana vienīgā doma - nokrist un sevi kritienā savākt tā, lai fotoaparāts paliktu nesabojāts. Paveikts, fotoaparāts sveiks un vesels palika rokā, ko par sevi nevarētu teikt to pašu, jo piezemējos uz zemes smagi, - plauksta, uz kuras kritu, akmeņu sacaurumota un smeldza, cietis viss kreisās kājas apakšstilbs, zilums, sāpe bija dedzinoša, jutu, ka vēlāk būs pamatīgāks zilums nekā tas bija tūlīt pēc kritiena. Akmens un zemju segums bijis nežēlīgs robgrauzis, jo caurumi bija gan biksēs, gan kājā.

     Pie Paisaje Lunar taka sāk līkumot lejup atpakaļ uz Vilaflor, daudzi cilvēki devās atpakaļ, bet mani vilināja kalnu taka, kas atzarojās un vijās stāvus augšup, par kuru neviens no takas gājējiem interesi neizraisīja, pat galvu nepacēla augšup, lai to ievērotu.  Protams, tā nebūšu es, kas nesāks domāt pārgalvīgas domas un ieceres, taču tajā pat laikā apzinājos, ka novirzīties no iecerētā plāna svešā valstī, nepazīstamos kalnos, būtu neprāts un dulla neapdomība, vēl jo vairāk, ka laika trūkums mums mītu uz pēdām, ja izvēlētos pagarināt maršrutu. Bet, lai kā es apzinājos savas idejas neprātīgumu, visa klusā doma vienā mirklī pārtapa skaļos vārdos un ceļabiedram teicu, ka, ja jau reiz atbraucām kalnus vērot, pakāpsimies pa šo vientuļo taku augstāk.. nedaudz.. kādu gabaliņu paiesim, pavērosim, kas tur, un dosimies atpakaļ, kur pārējie aizgāja, lai atgrieztos Vilaflor. Un man taču vajag iet tur, kur neviens neiet. Pārinieks ļoti skeptiski skatījās, kad turpināju savu gājumu augšup pa taku, divas reizes man it kā norādīja, ka jāiet pa taku lejā, kur visi pārējie aizgājuši, taču es izlikos nedzirdam.. uz mirkli. Tad apgriezos un teicu, ka es iešu. Un iešu! Atgriezties taču var vienmēr. Ceļabiedrs neprotestēja, jo zin, ka jēgas tam nav, atliek vien atbalstīt, jo mans mērķis ir arī viņa mērķis, un tikai kopā strādājot, ejot līdzās soli solī, saprototies no pusvārda vai nepateikta vārda, ja spēki zūd, mēs šo ceļu noiesim. Tāda harmoniska sadarbība un saskaņa, un kopā darbošanās no pusvārda uz vienotu mērķi ir nepieciešama arī cilvēku ikdienā, lai otrā iedegtu liesmu un ierautu dzīves ceļabiedru pašā dzīves aizrautības viducī, ne tikai uz kalna. Tur jau ir tā kalnu burvība, - dzīve un cilvēki piedod kļūdas un neveiksmes, bet kalns nepiedod pat mazāko neuzmanību no Tavas puses. Ko es tikko rakstīju? Ka atgriezties taču var vienmēr. Pie šīs atgriešanās domas arī palikām, kad telefona kartē izpētījām, uz kuru pusi aizvijas taka un ka tā ir nereāli gara, lai līdz tumsai noietu to un vēl līdz auto aizietu. Kā es maldījos!!! Tajā brīdī es nenojautu, ka Guajara spēks un vilinājums ir tik milzīgs, ka manos spēkos nebūs kontrolēt šī kalna vilinājumu manī. Jo augstāk es kāpu, jo skaļāk dvēsele dziedāja, un kā putnu nemitīgu čivināšanu, ko apkārt dzirdēju, es sevī jutu un dzirdēju arī to, ka manī dzīvo kāds čukstētājs, kas nemitīgi čukstēja, ka jākāpj augstāk un augstāk, lai nenozagtu sev pilnīgāko emociju buķeti, ko var sniegt šis kalnu kāpiens. Uzstājīgiem čukstiem es ticu. Vienkārši cilvēki teiktu, ka man piemetās Vadātājs. Varbūt. Un labi ir, ka ar mani tas notika tajā brīdī, jo to, ko piedāvāja šis mirklis, bija un tagad ir zelta vērtē, tas bija īsts, es to baudīju, katra mana ādas un garīgā pora uzsūca to skaistumu, kas pavērās manu acu priekšā, uzkāpjot stāvā smilšu takā. Daba bija laipna, dalījās ar savu skaistumu. Mēs ņēmām. Pilnveidojos. Bet neomulīga taka, jo katrs neuzmanīgi nolikts solis varēja paslīdēt smiltīs. Labi, ka kalna dienvidu puse... sausa taka, bez sniega un ledus.

      Un pēkšņi priekšā tuksnesis. Kalnos. Melns tuksnesis uzreiz pēc sulīgi zaļā priežu meža. Un nevis Āfrikā. Tāda dabas daudzveidība! To visu var piedzīvot tikai kalnos ejot, pakļaujoties kalnu vilinājumam, soli pa solim mērojot grūto un ilgo ceļu, nepadodoties, ejot allaž uz priekšu un apstājoties uz brīdi intereses dzīts tikai tad, kad jāpalūkojas atpakaļ uz noieto... padarīto.

    Atklāta vieta kalnos, saule spīd spožāk, karsti. Radās vēlme pēc ūdens, jāpadzeras. Tikai pa malkam, lai apslapinātu lūpas. Bija jātaupa ūdens, jo nezinājām, cik tālu un ilgi iesim, un jāpatur prātā to, ka vēlāk vēl vairāk gribēsim dzert.

     Ainava, kas pavērās uzkāpjot vientuļajā takā, elpu aizraujoša. Vulkāna pelnu kalns.. tik mirdzoši melns. Viens. Viens, bet "Sniega kalna" dabas daudzšķautņu raksturā iederīgs, viens tāds starp tumšo smilšu tuksnesi, koši brūniem sacietējušu lavu akmeņu laukiem, spocīgiem priežu mežiem un stāviem akmeņu kalniem. Es to pieņemu. Manuprāt arī pelnu kalns ir dzīvs. Es jūtu to. Es mīlu to. Pelnu kalns ir mans ceļš. Un sulīgi zaļā priede, kas viena lauž savu dzīvības ceļu pelnu kalnam tuvu līdzās, arī mīl to. Daba ir unikāla un dievišķa, viss iespējams. Tikai cilvēka prāts ierobežo, ko var un nevar, kas ir iespējams un kas nav iespējams. Kalni iemāca, es pat teiktu pakļauj Tevi tiešai domai, ka viss ir iespējams. Un Tu notici, jo savādāk nemaz kalnos nedrīkst kāpt. Arī savā ceļabiedrā beidzot redzēju un sajutu sajūsmu. Dzirdēju, viņš kliedza: "Beidzot man tas viss patīk! Lūk, tie ir kalni, ainavas! Tuksnesis.. un šeit! Labi, ka uzkāpām un tie visi, kas aizgāja tālāk pa taku, pašu labāko neredz!" Ja jūs zinātu, kā mani šie vārdi iedvesmoja! Dvēsele gavilēja un slavināja manu neprātīgo izvēli. Tā nebija vieglākā izvēle, bet tas bija bagāts un iedvesmojošs ceļš un es priecājos, ka es to varu saukt par savu ceļu kalnos.

     Īss mirklis realitātē... kāja pamatīgi smeldza, vēl jo vairāk audumam saskaroties ar brūci, bet nez kāpēc neienāca prātā brūcei uzlīmēt plāksterus virsū. Kalni reibina. Un tajā brīdī šķiet, ka sīkas neveiksmes ir nebūtiskas, jo Tu taču kalnā kāp! Un Tu jūties lieliski tikai tāpēc, ka kāp un Tev ir mērķis - savs ceļš.., jo tobrīd manī vēl nebija mērķis sasniegt Guajara virsotni. Mērķis bija pats ceļš... vienalga, vai atgrieztos atpakaļ vai turpinātu uz priekšu iet. Bet es turos, pat bikses nepavilku uz augšu, lai apskatītu brūci. Nav ko lieki laiku tērēt sīkumos, es nodomāju.

      Pēc melnā pelnu tuksneša pāriešanas, ieraugot stāvu kāpumu kalnā savu acu priekšā, ar prātu sāku nojaust, ka beidzot būtu laiks doties atpakaļ. Pietiks ļauties burvībai, jāprot laikus apstāties. Pietrūks spēki. Laiks nav bezgalīgs. Līdzbiedrs arī skubina uz atgriešanās domu, jo, ja turpināsim iesākto, būs arvien grūtāk atgriezties pa zināmo taku, jo arvien vairāk būsim ieguvuši, virzoties uz priekšu, kad muļķīgi būtu atgriezties. Un nemierināja doma, ka lukturītis ir līdzi un gluži pa piķa melnu tumsu tomēr nenāktos kāpt no kalna lejā, ja turpinātu ceļu. Lēmumu par ceļu pieņēmu es, ceļabiedrs paļāvās uz manu domu pareizumu, vai kā  es pareizāk teiktu, pozitīvo neprātību. Tiesa, es vēl joprojām neesmu pārliecināta par to, vai klusībā viņš pie sevis mani nenolamāja trīsstāvīgos vārdos tajā brīdī. Kauns arī viņam to pavaicāt. Prāts ir skaidra lieta, vajadzība, taču es esmu emociju un sajūtu cilvēks. Sajūtas mani reti kad pieviļ, tāpēc es tajās vienmēr ieklausos un paļaujos uz tām. Mēs visu sasniegsim. Visu, kas mums tajā dienā paredzēts un nolikts. Un mēs noteikti neizdarīsim ne kripatiņu vairāk, nekā mums tajā dienā piešķirts izdarīt. Grūti man sev nozagt sajūtas, ko man piedāvā dzīve. Turpināju ceļu. Kāda vella pēc man jāatsakās no mana ceļa, kas mani aicina, tikai tāpēc, ka tumsa mūs noķers? Tiecoties pretī kalnu vilinājumam, manas attiecības ar ceļu un Dabu ir bagātas ar prieku, aizrautību un jēgu. Tumsa arī ir Daba un es ticu, ticu, ka arī tā būs laipna pret mums. Tumsai arī savs šarms, galvenais nosacījums pašam būt divtik uzmanīgākam.

    Nu jau kartē bijām izpētījuši, ka dosimies uz tuvāko augstāko virsotni, kas kartē apzīmēta šīs takas tuvumā, bet vēl nebija ne mazākās nojausmas, ka tas ir Guajara, jo kartē bija tikai augstuma atzīme bez nosaukuma. Kalns ar stāvo kāpienu, kas pavērās acu priekšā pēc gājiena pa melno smilšu un vulkāna putekļu tuksnesi likās ievērojams un laikietilpīgs. Nebijām nogājuši pusceļu, vien ap 11 km. Un to, cik kilometri vēl pieveicami, tā ciparu kombinācija nelikās svarīga. Mums pietika saprast to, ka vēl tāls ceļš ejams un nezināms. Pulkstenis nepielūdzami rādīja 15:20... , un "Sniega kalnā" saule rietēja 18:30. Mums bija 3 stundas laika, lai sasniegtu 2715 m augsto virsotni un nokāptu no tās lejā pa dienas gaismu vismaz līdz vietai, kur Guajara kalna aiza krustojās ar "pensionāru" taku (tā es iesaucu taku, pa kuru gājām sākuma posmā, kur visi pārējie tūristi gāja un vēl nebijām atdalījušies no Paisaje Lunar labiekārtotās takas).

     Šajā kāpumā man uznāca pirmais vājuma brīdis. Varbūt ne tik daudz fiziska noguruma dēļ, ... ai, ko es te rakstu, noteikti es jau biju fiziski pārgurusi. Karstums mijās ar spirgtu vēju, pārāk mainīgi laika apstākļi, apstāties un atpūsties vēlējos arvien biežāk. Sasistā kāja nepavisam nejutās labi, jutās stīva, pie lielākiem kāpumiem un akmens krāvumiem, kur pamatīgāk bija jāceļ kāja augšup, to vislabāk varēja sajust. Sāpes smeldza tik stipras, ka likās - esmu pamatīgi sasista, kāds nospārdījis līdz asiņainam kaulam. Nolēmu, ka biju pelnījusi atpūtas mirkli un beidzot saņēmos atelpas brīdim, paskatījos un novērtēju ievainojumu kājā. Jāatzīstas, ka bija pienācis mirklis, kad gribēju būt tikt žēlota. Taču kalnos ko tādu atļauties ir lieka greznība. Ja es vēlos tikt uz priekšu un sasniegt to, kas mani aicina, viss liekais, kas kavē, jāatmet. Vismaz uz to brīdi, kad es dodos kalnos, jo jebkurš ārējs satricinājums var satricināt arī manu garu. Tāpēc ātri attapos. Jā, sāp, bet jāsarunā ar sāpēm gluži vai pārdabiska vienošanās, ka tagad un te sāpēt nedrīkst, ka izsāpēšu vēlāk, kad tam būs piemērotāks laiks.

   He.. vēders beidzot prasīja savu tiesu, ķermenis lūdzās porciju pēc enerģijas, lai turpinātu iesākto un paveiktu iecerēto. Pastiprināti vēlējos arī dzert, bet taupīju katru ūdens lāsi, tikai tik, cik sausuma sajūtu noņemt mutē. Viena lāse ūdens. Nekad neiedomājos, ka pienāks brīdis dzīvē, kad ūdenim piešķirsi lielāku nozīmi nekā parasti. Mēs taupījām un dalījām, neuzstājot, ka kādam gribētos vairāk dzert un tāpēc viņš dzers vairāk. Mēs dalījāmies tajos brīžos, kad kāds gribēja dzert un cietāmies kopā līdz brīdim, kad kāds vēlējās atkal padzerties.

     Bija noieti kādi 12 km, mana gaita kļuva vēl lēnāka, nespēks. Vēlējos apsēsties uz kāda akmens un atpūsties, bet loģiski sapratu, kā tā būtu greznība mūsu situācijā, kad jāsteidzas. Nebija brīva laika atpūsties. Bija jāiet ceļš. Piezagās doma iet atpakaļ, jo taka taču zināma un noteikti vieglāka par to, kas ved augšup. Ceļabiedrs, redzot, manu fizisko un nedaudz arī gribasspēka pagrimumu, piedāvāja augļu košļājamās konfektes, kuras gardi vienā momentā apēdu. Uzreiz četras konfektes. Un banāns, kas mugursomā! Kāda tam tajā brīdī būtu bijusi milzīga vērtība. Tieši tā.. tikai " būtu bijusi", jo es to banānu neapēdu. Jūs neticēsiet, cik ilgu laiku tas man pa domām maisījās un kairināja vēderu. Līdz virsotnes sasniegšanai un vēl kādu laiku, kad gājām lejup pa Guajara kalna aizu. Bet es neatļāvos to paņemt no somas un apēst, jo nebiju viena. Mēs bijām divatā un taka mums bija kopīga, bet banāns gaužām mazs un viens. Man sirdsapziņa neļāva to apēst, un loģiski es sapratu arī to, ka, pat, ja draudzīgi sadalītu to uz diviem, ieguvums būtu niecīgs,  es teiktu - kaitīgs. Labākais variants ir to neēst vispār. Kuņģis labāk pacieš un pierod pie tā, ka neko neēd nekā tad, kad to sakairinātu ar 2 kumosiem banāna. Ēdīsim "sūķenes" (konfektes) ! To mums bija daudz.. vesela paka.

   Ar lielām pūlēm un tikpat lielu gribasspēku sākām kāpt pašā Guajarā. Vietām zem soļiem parādījās sniegs. Rokas sala. Ja takas sākumā Vilaflor bija +12 temperatūra, tad te kalnā daudz vēsāks.  Beidzot satikām 2 cilvēkus... pāri, kas jau bija sasnieguši Guajara virsotni un kāpa lejā. "Hola!" un dodamies katrs savā virzienā, kas mūs aicina. He.. tātad mēs neesam vienīgie dullie, kas iet savu ceļu kalnos. Vējš mūs nelutināja. Laiks ne tik. Negāja tik ātri kā plānots. Un kurš gan bija cerējis, ka ies kā plānots? Kalnu taka palika arvien sarežģītāka, līdz ar to gausāka. Apēdu vēl pāris līdzpaņemtās konfektes un ticēju, ka spēki atkal kaut uz mirkli atgriezīsies.

    Tas brīdis, kad Tu saproti, ka līdz iekārotā kalna virsotnei vēl daži desmiti metri jāpārvar, lai to sasniegtu un vēl jo vairāk, kad redzi "Sniega kalna" vulkānu, ko dēvē par Teidi, tas atsver visu kāpšanas kalnā smagumu. Sirds sāka pukstēt straujāk un beidzot.. beidzot nevis no tā, ka man bija fiziski grūti, bet no tā, ka mērķis bija tuvu, no tā, ka es neatsacījos no saviem čukstiem, savas ieceres, sava ceļa, ko vēlos iet.

     Guajara virsotne.. 2715 m. Plkst. 17:15. Noieti 14 km. Man uz to bija pārsteidzoši negaidīts un bagāts ceļš. Ceļš, kuru vadīja pats Guajara un es ļāvos. Es pakļāvos kalnu vilinājumam, jo tā ir mana sirds melodija. Guajara kalnu fotografēju, atrodoties Teides vulkāna pakājē  un pie Roques de García akmeņu klintīm.

     Un visam pa virsu kā saldais ēdiens manam tās dienas piedzīvojumam - aci pret aci no Guajara kalna virsotnes ielūkoties Teides vulkāna diženumā. Kalnu ainavas "Sniega kalnā" dūmakainas, jo tajā laikā, kad bijām tur, Āfrikas Sahāras tuksnesī bija smilšu vētras un vējš iegriezās no dienvidaustrumiem, līdz salai bez karsta vēja atnesot arī smilšu putekļus, kas ietina "Sniega kalnu" smilšu putekļu apskāvienos.

    Pašā Guajara virsotnē satikām vēl divus spāņu kalnos kāpēju entuziastus, kas ne kripatiņas nesaprata angļu valodu, bet jautāja mums pēc ūdens. Bet mums ūdens krājumi bija niecīgi, pašiem vēl sanāca katram tikai pa malkam, ko taupījām vēlākam laikam, kad slāpes kļūtu neizturamas. Laipni paskaidrojām, ka mums pašiem garš ceļš, ko nebijām plānojuši iet, un ūdens krājumu nav. Palūdzām, lai mūs nofotografē Guajaras virsotnē uz vulkāna Teides fona.

      Ūdens! Taču mēs par to nedomājām, prāts jau labu laiku atpakaļ bija samierinājies un organismam nodevis nepieciešamos impulsus tam faktam, ka būs spiests sadzīvot ar "sausumu". Tāpēc arī galva man nesāka sāpēt, lai gan citos sadzīviskos apstākļos, piemēram, kad "jāvazājas" stundām ilgi pa tirdzniecības centru, šķidruma trūkums organismā man izraisa briesmīgas galvassāpes, jo ikdienā esmu pieradusi dzert ļoti daudz ūdeni. Galvenais, jāprot sarunāties ar savu organismu un virzīt to uz mērķi, nenorādīt tam, ka "es gribu" vai " tūlīt vajag", bet jāsarunā, ka nedaudz jāpaciešas.

    Mazliet apstaigājām virsotni, mazliet, jo nebija īpaši lielas vēlmes tajā uzkavēties ilgāk. Vējš pārāk dzestrs, sala līdz kaulam. Saule, lai gan spīguļoja, taču īsti vairs nesildīja. Drīz rietēs.. pēc vienas stundas. Un tieši tikpat daudz mums bija atvēlēts laiks, lai steigšus dotos lejup no Guajara virsotnes. 

     Vēlreiz izpētījām līdzpaņemtās kartes un hiking karti, kur sazīmētas populārākās takas. Hm... neviena sazīmētā gatavā taka neveda mūs vajadzīgajā virzienā, tas ir, atpakaļ uz Vilaflor. Vai tiešām būs atpakaļ jādodas pa to pašu ceļu, pa kuru sasniedzām virsotni? Garlaicīgi, ja tā būtu. Bet nevienu citu taku, kas vītos lejup no virsotnes, neredzējām. Sākām staigāt gar pašu virsotnes malu, lūkojoties pēc kādas takas. Ar ašu acu skatienu pavēros uz stāvo, sniegoto nogāzi un aizu kalna ziemeļu pusē un devos tālāk gar virsotnes malu. Atskanēja mana ceļabiedra skaļš sauciens: " Bet tā taka iet te lejā! Pa šo stāvo krauju lejā!", un rāda uz Guajara nogāzi, kuru pirms kāda laiku nevērīgi biju aplūkojusi. Pārinieka sejā jocīgs smaidiņš. Laikam pats bija pārsteigts. Es sastingu. Nu neticēju, likās, ka mani grib izjokot vai pabaidīt. Nesaskatīju nevienas pēdas, kas liecinātu, ka tur būtu taka. Mans prāts atteicās tūlīt noticēt, lai gan dziļi sirdī es jau pilnībā sapratu to, ka turp lejā iet mans ceļš, lai es atgrieztos. Tikai man bija nepieciešams laiks, lai pierastu pie šīs stāvās un sniegotās takas, nepieciešams laiks, lai savaldītu savas domas un baiļu sajūtu kamolu. Lai atgūtu kontroli pār savu satricināto garu un drebošo ķermeni. Galvenais nosacījums drošam ceļam: neļaut vaļu bailēm, neļaut bailēm kā dzijas kamolam iztīties, tās jāpatur kontrolē. Šādas spilgtas emocijas es pirmo reizi ieguvu, kad Tatros kāpu klinšu kalnos, pie kuriem bija piestiprinātas ķēdes, un sapratu, ka ar to palīdzību būs jātiek kalna virsotnē, citādi nesanāks. Guajarā pazīstami drebinošas, aukstas sajūtas, bet tomēr tikpat spilgtas kā pirmajā reizē Tatros. Varbūt tas tāpēc, ka man īstenībā ir lielas bailes no augstuma? Manī vieglu paniku izraisa atrašanās pat Siguldas panorāmas ratā. Un ko es tāda kalnos daru, kāds jautās. Tieši to arī es daru: pakļaujos kalnu vilinājumam, meklēju ceļu, lai atrastu sevi, īsto sevi, lai saprastu savas vājās puses un stiprinātu stiprās, lai izprastu raksturu, sajūtas un balsis, kas mani dzīvē vada, bet ikdienas steigā varbūt nepiegriežu tām vislielāko vērību. Nekur nav tik liela iespēja palūkoties uz savu daudzšķautnaino "Es" kā kalnos, jo kalnu ceļš prasa vismilzīgāko koncentrēšanos un rada visdzidrāko attēlu it visā, kāds Tu esi un ko Tu dari.

     Tā starp citu ceļabiedram pajautāju, vai tiešām tur iesim, uz ko es ieguvu atbildi, ka tur lejā ir jābūt takai un iesim, lai gan izskatās baisi. Man bija iespēja pieņemt lēmumu atgriezties pa to pašu ceļu, pa kuru uzkāpām virsotnē. Neslēpšu, ka par to domāju. Es apzinājos savu brīvību jebkuras izvēles priekšā. Un tad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm manī apstiprinājās tā pati pārliecība, ar kuru dzīvoju ikdienā: lai kas notiktu, atpakaļ nav vērts skatīties, lai atgrieztos. Ir lietderīgi atskatīties atpakaļ tik daudz, lai redzētu un izprastu savu paveikto, noieto ceļa posmu, izdarītu secinājumus, bet neaizkavēties pārāk ilgi. Jā, būtu vieglāk pieņemt zināmo, bet mēs taču dzīvojam tāpēc, lai virzītos uz priekšu. Ja reiz es klausījos sava ceļa aicinājumā un pieņēmu lēmumu iet uz priekšu, mani neviens neapturēs turpināt savu ceļu, jo atgriezties un tverties pēc glābiņa kaut kur pagājušajā, pie tik ļoti pazīstamā būtu muļķība. Turpinot iet nezināmajā..  Ak.. nu kuram gan nav bail no nezināmā? 
    Lēmumu pieņēmu. Nešaubījos par savas izvēles pareizību. Nemainīju virzienu, kaut apstākļi mani uz brīdi mulsināja. Galvenais, lēmumu pieņemt droši, brīvi, šoreiz arī ar salda neprāta piedevu. Atgriežoties pa zināmo taku, es atteiktos no savas kaislības, kuru līdz šim baudīju no visas sirds.

      Nevilcinādamās devos uz priekšu. Ticēju. Gan kalna labvēlībai, gan biedram, kas kopā  ar mani veica šo ceļu, gan sev, saviem soļiem, kam tagad īpaši stingriem bija jābūt, lai uz sniega un ledus segas nepaslīdētu. Lai pārāk daudz nepaslīdētu, kad es vairs nespētu kontrolēt sava ceļa virzienu. Paldies manam uzticamajam ceļabiedram, kas vienmēr roku pasniedza vai mani pieturēja, lai neaizripoju par tālu stāvākajās, slidenākajās, dubļainākajās takas vietās, kad to lūdzu. Grūti bija cīnīties ar nemīlīgo kalna ziemeļu pusi, kur saules smaids neuzspīd un staru glāsti neaizskar. Rokas sala, īpaši, kad arvien vairāk nācās balstīties ar rokām uz sniegotajiem akmeņu krāvumiem. Asiņainie nobrāzumi plaukstā radīja vēl stindzinošākas aukstuma sajūtas. Atkal brīdis, kad nepieciešams pastrādāt ar sevi: kamēr jūti savās plaukstās asiņu tecējumu, viss taču ir pilnīgākajā kārtībā. Nu un, ka man salst rokas? Ja koncentrēšos nevis uz aukstumu, bet savu ceļu, ko eju, pēc stundas būšu sasniegusi Guajara kalna aizas pašu apakšu, kur sniegs vairs nebūs un laika apstākļi mīlīgāki. Kāpjot kalnos, likumi darbojas pavisam vienkārši: vai nu es kāpju un pieņemu Dabas piedāvātās situācijas un apstākļus vai koncentrējos uz savu komforta zonu, neeju no tās ārā un laiskojos pludmalē nevis kāpju kalnos.

    Tātad... turpinājām pamazām kāpt lejā Guajara aizā, bez steigas un ar milzīgu koncentrēšanos un precizitāti spert soļus pareizi, lai neslīd kājas. Līdz saulrietam nepilna stunda. It kā bija nepieciešamība steigties, jo precīzi nezinājām, cik tāls ceļš vēl ejams līdz Paisaje Lunar takai, bet steigties nedrīkstēja. Iešanu apgrūtināja tas, ka takai nebija oficiāli izstrādāts maršruts, līdz ar to nebija pilnīgi nekādas norādes, kurp iet. Vien dažas pēdas atstātas sniegā liecināja, ka tieši tur iet ceļš un kāds gājis pirms mums. Brīžiem nostrādāja veiksme.

       Beidzot sasniedzām Guajara kalna pusi, kur vēl vārīgi iespīdēja saule. Kļuva siltāks, jo atradāmies kalnu aizā, kura mums kalpoja kā patvērums no dzestrā vēja. Solis kļuva raits. Tad vēl raitāks, lai gan taku, ja to varēja nosaukt par taku, bija grūti atrast. Mēs vienkārši meklējām iespējas maksimāli ērtāk izlavierēt/ izlēkāt starp akmeņu krāvumiem, paturot redzeslokā vajadzīgo virzienu. Nekādas norādes, vien šur tur akmeņu pilis sabūvētas kā liecība tam, ka kāds te ir bijis un ejam pareizi. Ceļabiedram kājas garas, mudināju viņu, lai pieliek ašāku soli, ka es pati skriešu aiz viņa, jo skriet lejā man vieglāk nekā iet. Un ko es kāpjot kalnā sākumā teicu par tiem trakajiem, kas no kalna skriešus skrēja? Pati tagad biju viena no viņiem. Bet tā bija vieglāk, uz ceļgaliem mazāka slodze, ātrāk paveicams ceļš. Vien uzmanīt, lai solis tiek likts stingri un stabili, lai nesatraumētu potīti.

    Esam jau lejā un atkal baudām sulīgi zaļo priežu mežu, kura zaļgano toni veiksmīgi atšķaida koši brūnie lavas un akmens stāvi. Vēl pēdējais skatiens uz vareno Teidi un tad jau tūlīt, tūlīt arī iestājās tumsa.

     Līdz ar pēdējām krēslas sekundēm no Guajara virsotnes bijām nogājuši apmēram 6 km (kopumā jau 20 km) un sasnieguši arī Paisaje Lunar taku. Labiekārtotu (akmeņi salikti takas abās malās, lai nenovirzītos no takas, to mēs saucam par labiekārtotu), pa kuru var iet arī tumsā. Vispār jau pa visām takām var iet tumsā, bet tas tomēr nav ieteicams. Un tad mēs sākām iet trijatā, jo mums pievienojās vēl viens ceļabiedrs: gaišais lukturītis.

     Pēdējos 13 km mēs nogājām tumsā. Beidzot varēju atļauties veltīt laiku, lai nesteidzīgi apēstu pāris konfekšu. Steigties vairs nevajadzēja, jo tumsa bija noķērusi mūs. Izdzērām pēdējo malku ūdens. Atkal pāris konfektes. Pareizi, ir vēl banāns, bet kam to vajag? Pēc stundas būsim pie auto un dosimies uz restorānu. Pēdējie kilometri vijās pa kalnu taku.

     26. kilometrā pieņēmām lēmumu pēdējos 3 km līdz Vilaflor neiet tomēr pa kalnu taku, lai nesalauztu kājas, jo taka bija pārāk akmeņaina, nelīdzena, turklāt ar stāvu kāpumu gan lejā, gan pēc tam augšā, jo bija jāšķērso pēdējā kalnu aiza, lai aizkļūtu līdz Vilaflor pilsētiņai. Izvēlējāmies drošāko un stabilāko, bet 3 km garāko maršrutu - pa zemes ceļa serpentīnu un asfaltēto serpentīnu, kas vijās līdz Vilaflor. 9 h 15 minūtēs tika noieti 32 kilometri, savākti 1500 augstummetri , izdzerti pāris malki ūdens, apēstas 12 augļu košļājamās konfektes. Tieši tik daudz konfekšu, cik sākotnēji ieplānojām noiet- 12 km, tātad uz katru ieplānoto kilometru pa vienai konfektei. Darīts.

     Patiesībā šis stāsts bija nevis par mani, bet banānu, kuru tā arī neviens neapēda. Pēc četrām dienām tas tika nolikts zālienā, jo bija sabojājies. Kā viņš var priecāties par savām raibajām dienām mūsu mugursomā! Un šīs dienas piedzīvojumi viņam nebija vienīgie. Mēs turpinājām piedzīvot kopā nākošajā dienā un vēl aiznākošajā dienā. Tik daudz piedzīvojumus ieguvis, tik daudz emociju un sajūtu sajutis, savu ceļu gājis vairākas dienas un netika apēsts. Viņš dzīvoja tik ilgi, cik nu tam mūžs bija atvēlēts, tiekot atrautam no banānkoka, nokļūstot uz viesnīcas brokastu galda un manās gādīgajās rokās. :)

Uz satikšanos Teides vulkāna iekarošanas piedzīvojumos! :)