KĀRDINĀJUMS

Mīlestība mūs sēja vienā veselumā –

Un vēl sauli, mākoņus un vēju,

Augšāmcēla atmiņu ar apelsīnu ziediem.

Tie atklāja noslēpuma visumu,

Saule bālu smaidu grieza, lai lietū atgrieztos.

Un varavīksne atdūrās pie kājām.

Naktī debess nepārstāja mīlas pārslās kaisīties,

Zvaigznes kā sniega kristāli tik zemu nolaidās.

Mana sajūta – kā uzsprāgst viņa miesā katra šūna,

Vējš gaisa vagoniņu sūpoja.

Man klupa sirds, es kliedzu,

Viņa mēle skūpstā svila man pie krūts.

Mēs arvien paturējām viens otra roku,

Arī aizmiegot vējā.

Es jutu sevi kā augšup nestu spalvu,

Vieglu balerīnu.

Bez kautruma

Man reizēm likās, ka tieku Dieva kārdināta.

VIENĀ KLEITĀ

Es sevi nevarēju valdīt,

vienā kleitā stāvēju,

Caur mani plūda gaisa strāvas

Un vāri centos atstumt viņa roku.

Viņš teica, - Tevi neskart nemitīgi – mokas.

Man starp ceļiem vijās viņa rokas,

Trūka elpas,

Es biju nevaldāma, ar vizuļošu kvēli.

Man lika pavilkt zemāk kleitu,

Alku bezdibeni, ārprātīgu kaisli.

Vēsma glāstīja man ādu, likās skaisti.

Viņš gandrīz tonakt mani saplosīja.

Debess zibšņos izgaismojās.

Es kaisles drudzī iedegusies.

Nerimtīgo glāstu uzjundīta kvēlā liesmā

Es arvien paturēju Tevi sevī.

ZIEDU PLAUKSTOŠAS NAKTIS

Tai naktī bēga miegs no manis,

Tu biji nemainīgi maigs,

Ar sevi atņēmi nakts ilgumu.

Tu mans mierinājums īsts.

Ar rimtu plaukstu glāstot mani,

Es jutu –

kļūstu pēkšņos ziedos plaukstoša,

Maiga lapu smaržas pārpilnība.

Dziļās naktis palika mums vieniem,

Zvaigznes baros bez mitas

Sniga zemē kā rudens koku tērps.

Dāsns, gaisa nests ir dzīves aromāts.

PASLĒPTIES

Es savu miera leju esmu atradusi,

kur paslēpties.

Tuvāk naktij,

kur sirmais sniega kalns

dzen vēju,

tur lēni grimstu saltumā.

Par vēlu manu nokausēto sirdi

atkal radīt kā jaunu ziedu,

kuram mācīt plaukt.

Pazudusi atslēga no mīlas durvīm

un aizmirsts,

ko tās slēpj.

Vieglāk aizmirst šo vārdu,

ne nest tās neauglības smagumu.

Nesaprotu,

kā var būt,

ka bīstos pēc zieda sniegties,

kuru alkstu.

Tik pierasts viss

un nerodas vairs šaubas.

Kā kaps mans augums,

plaukstas akmenī kaltas

un leduspuķes zied vaigā.

Dzeru vientulības jūru.

PELNU RĪTI

Bargā vētrā lūzt koki,

Debess zilgo,

Naktis dzen vēju,

Melna tumsa tvarsta iesprostotu prātu.

Klīstu kā sapnī,

Man svešas pašas domas,

Uguns dzeļ krūtis

Un neaust mierinājuma rīts.

Nav spēka slēpt, kas mani moka,

Posts, ka atceros es vārdus,

Kam izskanot mans sirdsmiers ārdīts.

Plosīts prāts un sirds.

No kaisles nešķīstības lokiem
Pēkšņi palikuši tikai rāmi pelnu rīti.