ceturtdiena, 2012. gada 28. jūnijs

VISMAZ VIENA NAKTS

Es nezinu,
ko viņš nodomāja,
kad tovakar atvēru durvis niecīgi tērpta.
Vējš pūta pa durvjapakšu,
viņš izģērba mani kailu.

Vismaz viena nakts,
un es spēju viņu mīlēt ar visu savu spēku.
Nav likumu, ne norunu,
tikai stingri turēt acis vaļā,
lai atcerētos katru sekundi.

Jutu, kā viņa rokas manus matus plēsa,
uguns karstas lūpas mani skūpstīja.
Nekādu lieku glāstu, izkropļojumu,
tikai viņš manī un es -
viņa dvēselē.

Viņa augums sabruka pār mani,
tverot viņa acu skatienu,
satraukta sirds nu rimās.
Viss šķita iegrimis bezgalīgā mierā.
Cik labi - tikt iegūtai un nepiederēt.

Vismaz viena nakts,
un ķermeņi apguva dvēseles valodu.
Mēs skatījāmies uz griestu lampu,
kurā dega gaišas spuldzītes,
un pa durvjapakšu joprojām vilka aukstums.

DIEVIŠĶAIS DANCIS

Paklupt uz drēgnas akmeņu kaudzes
un kā sūnai rast iespēju nesamist.
Melnu kraukļu bars virs galvas
plosa manu nevaldāmo domu garu,
Dievišķais dancis starp dzīvību un nāvi.

Miesa skauta aklās uguns pļavās
un kā kārnai ķēvei aiz slāpēm nenokrist.
Jūtos važās ieslodzīta
un sāpes ir taisna atlīdzība.

Atrast iespēju kā murgu pārvērst sajūsmā
un sirdij strauji neizdzist.
Dzīve savaldzina līdz neprātam,
lai gan šķiet, vairāk nav ko zaudēt.

Sadegt pagātnes emociju sārtā
un neskumt par zudušo dvēseli.
Godīga meitene pārvēršas zaglē,
tver svešas sajūtu ēnas,
atdzīvinot prieku un savu atgūšanos.