Otrās dienas rīts Tenerifē iesākās ļoti rāmi un bez
steigas. Iepriekšējās dienas kāpiens Guajara kalnā padarīja savu „darbiņu”
godam, un rīta agrumā no gultām izkāpām stīvi, līki, piepampušām kājām, sāpēja
gan kāju pēdas, potītes, gan augšstilbi un dibena muskuļi. Viss, ar ko nācās
pamatīgi strādāt, kāpjot noslēpumainajā Guajara virsotnē.
Paēduši vēlās brokastis, sākām kalt plānus par
iespējamām nodarbēm šajā dienā. Šoreiz tiešām mierīgām, jo pat staigāšana pa
viesnīcas kāpnēm sagādāja milzīgas sāpes un nogurumu kājās. Gluži nīkuļot ar
vīna glāzi vai „Negritas” kokteili pie viesnīcas baseina un okeāna negribēju, lai
gan laika apstākļi tam bija ļoti piemēroti – saulains un silts, tāpēc pētīju
kartes, kur šajā dienā pastaigāt un nolēmu, ka nekur tālu no viesnīcas
nebrauksim. Devāmies dienvidu virzienā uz jauku un klusu pilsētiņu Pal-Mar, kur
sākām savu mierīgo un nesteidzīgo pastaigu Malpaís de La Rasca dabas rezervātā
gar Atlantijas okeāna piekrasti uz tālāko Tenerifes salas punktu dienvidos –
Faro de La Rasca (bāka).
Auto atstājām klusajā pilsētiņā Pal-Mar un devāmies okeāna virzienā, lai pastaigātos gar okeāna krastu. Vilinošs bija arī netālu esošais Montãna de Guaza dabas parks, bet šoreiz ne, šoreiz vēlējos sajust okeāna un vēja spēcinošo elpu. Tas, kas pavērās krastā, bija pārsteidzoši - tumša krasta ainava un neparasta melna vulkānisko akmeņu pludmale. Spēcīgais vējš dzenāja smilšu virpuļus. Tenerifes okeānā iestiepušies melnie vulkāniskie krasti un ogļu melnā akmeņu pludmale atgādināja citas planētas dabas skatus.
Auto atstājām klusajā pilsētiņā Pal-Mar un devāmies okeāna virzienā, lai pastaigātos gar okeāna krastu. Vilinošs bija arī netālu esošais Montãna de Guaza dabas parks, bet šoreiz ne, šoreiz vēlējos sajust okeāna un vēja spēcinošo elpu. Tas, kas pavērās krastā, bija pārsteidzoši - tumša krasta ainava un neparasta melna vulkānisko akmeņu pludmale. Spēcīgais vējš dzenāja smilšu virpuļus. Tenerifes okeānā iestiepušies melnie vulkāniskie krasti un ogļu melnā akmeņu pludmale atgādināja citas planētas dabas skatus.
Atradāmies melno vulkānisko akmeņu tuksnesī un tikai vietām kāds zaļš zāles kušķītis vai niecīgie, sulīgi dzeltenzaļie augi (Uvilla de mar (Zygophullum fontanesii) - "jūras vīnoga") starp ogļu melnajiem akmeņiem pavērās kā liecība par dabā esošo dzīvības esamību.
Okeāna krastā
izvirduma rezultātā izveidojušies interesanti dabiskie lavas „baseini”. Lai gan konkrētajā dienā pēc manām sajūtām vējš rosījās sprigani, tā spēks
okeānu nespēja pārvaldīt, lai tas padotos vēja
priekšā. Okeāns bija mierīgs un harmonisks savā plašumā, līdz ar to mums bija liegta iespēja sajust to
okeāna varenumu un mežonīgumu, kādu tam parasti piedēvē. Izrādās, okeāns salas dienvidos parasti ir mierīgs, tāpēc tā spēks jābrauc lūkoties salas ziemeļu krastos.
Nogājuši kādus 2 km pa neparasti klajo, vienmuļo un tumsnējo
akmeņu klajumu, atlikusī taka vijās augšup un lejup pa kaktusiem pieaugušu
stepi. Starp dažādo kaktusu pasauli vietām kā tādi ērmi uz mums noraudzījās
kalni.
Pamazām tuvojāmies tālākajam Tenerifes salas punktam dienvidos – Faro de La Rasca un mūsu acu skatienam iztālēm iznira arī pati salas dienvidu bāka. Pārgājienu taka no Pal-Mar līdz bākai stiepjas apmēram 5 km garumā.
Beidzot apkārt esošā ainava mainījās. Lai gan vēl joprojām klejojām pa kaktusu stepi un melni vulkānisko akmeņu plašumu, kuru vietām atsvaidzināja saulē mirdzošie, koši sārti oranžie akmeņu lāsumiņi, acu skatienu priecēja tas, ka daba kļuva dzīvāka un elpot spēcīgāka, nebija vairs tik ļoti jūtams vulkāna atstāto pēdu smagums. Dažādie kaktusi veidoja kaktusu "pļavu" un to stāvi bija daudz garāki un lielāki par mums pašiem.
5 km mierīgas un nesteidzīgas
pastaigas rezultātā nonācām arī līdz Faro de La Rasca bākai. Godīgi teikšu, ka
man noietie km likās par īsu, manu dvēseli pārņēma mazuma piegarša, savu
ceļabiedru mudināju iet vēl tālāk gar okeāna piekrasti, taču nesekmīgi. Viņam
pietika ar iepriekšējās dienas neprātīgajiem pastaigu piedzīvojumiem Guajara
kalnā, tāpēc pagājām pa taku vēl tikai nepilnu kilometru tālāk aiz bākas līdz
kādai banānu audzēšanas plantācijai. Apbrīnoju palmas okeāna krastā un devāmies
atpakaļ uz Pal-Mar, tikai šoreiz atpakaļceļš veda nevis gar piekrasti, bet pa kādu
taku pāri stepei, kas vijās gar kalniem. Protams, pamanījām takas, kas veda šķērsot tuvumā
esošos kalnus un dažādot savu ejamo ceļu, taču mēs pieturējāmies pie mierīgas
pastaigas plāniem.
Atpakaļceļā ejot, visapkārt atklājās īsts baudījums manām acīm: kaktusu
pasaules diženais skaistums - kaktuss opuncija, kas ir viens no pašiem
izplatītākiem augiem Tenerifes dienvidos. Pārsteidza, ka šī kaktusa sulīgi sarkanie augļi ir
ēdami, bet to es uzzināju tikai tad, kad ierados atpakaļ viesnīcā un pāršķirstīju sagatavotos
ceļojuma pierakstus par Tenerifi.
Atgriešanās un atvadīšanās no Pal-Mar.
Mūsu šodienas noietā taka bija tikai 10 km garumā, bet MALPAĺS DE LA RASCA dabas rezervāts sniedza visu, ko mēs varējām vēlēties dienā, kad gribējām atpūsties: ļoti rāma, nesteidzīga, saules glāstu apmirdzēta, atvēsinošā vēja lolota un okeāna mūzikas ritmos iešūpota diena.


Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru