Es satiku Tevi,
kad vecie vārdi uz manām lūpām mira
un bija nozudušas vecās dzīves takas.
Pavērās jauns okeāns bez krasta,
putni laidās uz savām mīlīgajām ligzdām,
no manām krūtīm jaunas melodijas plūda.
Tā sākās mūsu siržu stāsts
kā svētceļojums bez mērķa un bez beigām.
Manas dziesmas sāka skanēt brīvi kā viļņu melodijas,
Tu ierādīji man vietu svešās mājās.
Es Tavu galvu cieši pievilku pie savas krūts,
Tu manu sirdi prieka saitēm sēji pie visa nepierastā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru