Bija diena,
kad es nebiju sagatavojusies Tevi saņemt
un Tu apmeties manā sirdī neaicināts,
manis nepazīts,
neatšķirdamies no ikdienas pūļa,
un uzspiedi daudziem aizejošiem manas dzīves mirkļiem
mūžības zīmogu.
Un šodien,
kad es neviļus savā atmiņā apgaismoju tos
un redzu Tavu zīmogu uz tiem,
man jāatzīst,
ka tie gulējuši visu laiku,
izmētāti ceļa putekļos,
sajaukti ar manu aizmirsto,
ievērības necienīgo
ikdienas prieku un bēdu atcerēm.
Tu nenovērsies no manām rotaļām
zemes putekļos,
un soļi,
ko dzirdēju savā rotaļu istabā,
ir tie paši,
kas tagad atbalsojas
no vienas zvaigznes līdz otrai -
tālu nesasniedzamā attālumā
un tomēr tuvi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru