Es nezinu,
ko viņš nodomāja,
kad tovakar atvēru durvis niecīgi tērpta.
Vējš pūta pa durvjapakšu,
viņš izģērba mani kailu.
Vismaz viena nakts,
un es spēju viņu mīlēt ar visu savu spēku.
Nav likumu, ne norunu,
tikai stingri turēt acis vaļā,
lai atcerētos katru sekundi.
Jutu, kā viņa rokas manus matus plēsa,
uguns karstas lūpas mani skūpstīja.
Nekādu lieku glāstu, izkropļojumu,
tikai viņš manī un es -
viņa dvēselē.
Viņa augums sabruka pār mani,
tverot viņa acu skatienu,
satraukta sirds nu rimās.
Viss šķita iegrimis bezgalīgā mierā.
Cik labi - tikt iegūtai un nepiederēt.
Vismaz viena nakts,
un ķermeņi apguva dvēseles valodu.
Mēs skatījāmies uz griestu lampu,
kurā dega gaišas spuldzītes,
un pa durvjapakšu joprojām vilka aukstums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru