Paklupt uz drēgnas akmeņu kaudzes
un kā sūnai rast iespēju nesamist.
Melnu kraukļu bars virs galvas
plosa manu nevaldāmo domu garu,
Dievišķais dancis starp dzīvību un nāvi.
Miesa skauta aklās uguns pļavās
un kā kārnai ķēvei aiz slāpēm nenokrist.
Jūtos važās ieslodzīta
un sāpes ir taisna atlīdzība.
Atrast iespēju kā murgu pārvērst sajūsmā
un sirdij strauji neizdzist.
Dzīve savaldzina līdz neprātam,
lai gan šķiet, vairāk nav ko zaudēt.
Sadegt pagātnes emociju sārtā
un neskumt par zudušo dvēseli.
Godīga meitene pārvēršas zaglē,
tver svešas sajūtu ēnas,
atdzīvinot prieku un savu atgūšanos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru