Neskaitāmas reizes esmu vaicājusi, kas tad ir mūsu dzīves jēga? Vai tas ir mūsu nospraustais dzīves mērķis, uz kuru mēs tiecamies un ko vēlamies sasniegt? Bet... kas notiek, kad dzīves ceļš uz mērķi novirzās? Nav svarīgi, vai tas novirzās paša iepriekšējās kļūdīgās izvēles, vai citu cilvēku, pazīstamu vai svešu, rīcības dēļ. Vai tad zūd dzīves jēga?
... Un tad jāsecina, ka dzīvi nevajag iedomāties kā taisnu un visnotaļ paredzamu līniju. Mūsu dzīves paredz dažādību. Dzīves ceļš ir dažāds, lai kā cilvēks tam pretotos.
Dzīve taisīs savas korekcijas... pēc saviem ieskatiem... cilvēkam vien jālemj, vai pieņemt... vai pretoties tām. Nezinu, kā ir labāk...
Arvien biežāk pieķeru domu, ka pārāk bieži atsaucu atmiņā to, kas bijis... Tas nav skaisti, ... jo laime jau nedzimst no atmiņām. Vēl man ir saprašana, ka tikai dzīvojot šim mirklim, pats cilvēks var veidot savu dzīvi. Tikai apzinoties, ka šis mirklis ir Tava dzīve, var rast arī dzīves jēgu.
Žēl, ka šis mirklis ir pārāk netverams un dedzinošs... pārāk ugunīgs.......
... dod man cerību! Dzīva cerība bieži vien pārtop ticībā, ticība ļauj sasniegt mērķus... ticība ļauj saglabāt sevi... ticība ļauj izdzīvot... ticība virza Tevi uz priekšu, ļauj darboties un gūt prieku...
Tātad neļauj pazust cerībai, lai neizplēn ticība!
... un tomēr... ja tā zūd...., atceries, ka viss, ar ko Tu dzīvē saskaries, kaut kādā ziņā Tev ir nepieciešams.
Atceries, ka visi, kuri ienāk Tavā dzīvē, uz ilgu laiku vai ne tik ilgu, vai uz visīsāko mirkli, Tev ir nepieciešami...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru