Aiz loga spīd zeltaina saule;
Vasaras rīti vienmēr ir tik ļoti liriski – kā izkusis medus.
Esības vieglums.
Es sajūtu sevī pilnīgu mieru.
Vairumam vīriešu es esmu jaunības gaismu izstarojoša maza lellīte ar lielām acīm,
Dziļu skatienu un patiesu emociju pārpildītu balsi.
Manas acis – mans ķermeņa centrs,
viss spēks nāk tieši no tām.
Sirdī palieku kā smalks un kaislīgs austrumu akvarelis,
kas rada gaistošas un netveramas izjūtas.
Manu lūpu bīstamā smarža –
kā vētra, kā zemūdens straume, kā ziedlapa.
Katrs pieskāriens kā roze naksnīgā dārzā,
Kā zieds, kas uzplaukst un novīst.
Katrs smaids atdod cilvēkiem dzīvi,
Tā ir mana brīnumainā spēja.
Esmu kā efeja, kas cieši vijās ap Tevi.
Siltie ķermeņi kopā mirdz tumsā, āda notrīs laimē.
Šī brīža esošās sajūtas var aizsniegties līdz Taviem kauliem, pārvērsties ūdenī
Un tecēt caur Tavu ķermeni, aizskart katru līniju un ēnu.
Mana nakts ir Tava gaisma.
Es smejos. Es raudu. Esmu īsta. Un esmu fantāzija.
Esmu apreibusi.
Šo mirkļu dēļ esmu gatava vēlreiz piedzimt par sievieti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru