Mīlestība mūs sēja vienā veselumā –
Un vēl sauli, mākoņus un vēju,
Augšāmcēla atmiņu ar apelsīnu ziediem.
Tie atklāja noslēpuma visumu,
Saule bālu smaidu grieza, lai lietū atgrieztos.
Un varavīksne atdūrās pie kājām.
Naktī debess nepārstāja mīlas pārslās kaisīties,
Zvaigznes kā sniega kristāli tik zemu nolaidās.
Mana sajūta – kā uzsprāgst viņa miesā katra šūna,
Vējš gaisa vagoniņu sūpoja.
Man klupa sirds, es kliedzu,
Viņa mēle skūpstā svila man pie krūts.
Mēs arvien paturējām viens otra roku,
Arī aizmiegot vējā.
Es jutu sevi kā augšup nestu spalvu,
Vieglu balerīnu.
Bez kautruma
Man reizēm likās, ka tieku Dieva kārdināta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru