Es sevi nevarēju valdīt,
vienā kleitā stāvēju,
Caur mani plūda gaisa strāvas
Un vāri centos atstumt viņa roku.
Viņš teica, - Tevi neskart nemitīgi – mokas.
Man starp ceļiem vijās viņa rokas,
Trūka elpas,
Es biju nevaldāma, ar vizuļošu kvēli.
Man lika pavilkt zemāk kleitu,
Alku bezdibeni, ārprātīgu kaisli.
Vēsma glāstīja man ādu, likās skaisti.
Viņš gandrīz tonakt mani saplosīja.
Debess zibšņos izgaismojās.
Es kaisles drudzī iedegusies.
Nerimtīgo glāstu uzjundīta kvēlā liesmā
Es arvien paturēju Tevi sevī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru