Es savu miera leju esmu atradusi,
kur paslēpties.
Tuvāk naktij,
kur sirmais sniega kalns
dzen vēju,
tur lēni grimstu saltumā.
Par vēlu manu nokausēto sirdi
atkal radīt kā jaunu ziedu,
kuram mācīt plaukt.
Pazudusi atslēga no mīlas durvīm
un aizmirsts,
ko tās slēpj.
Vieglāk aizmirst šo vārdu,
ne nest tās neauglības smagumu.
Nesaprotu,
kā var būt,
ka bīstos pēc zieda sniegties,
kuru alkstu.
Tik pierasts viss
un nerodas vairs šaubas.
Kā kaps mans augums,
plaukstas akmenī kaltas
un leduspuķes zied vaigā.
Dzeru vientulības jūru.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru